Ļevs Tolstojs ”Anna Kareņina”

Ļevs Tolstojs – šo vārdu noteikti visi ir dzirdējuši. Anna Kareņina – šis vārds ir vēl vairāk dzirdēts. Šie vārdi atstāj lielu iespaidu, jo, nevelti pirms nedēļas, izlasot grāmatu, nolēmu, ka aprakstīšu to nākamajā nedēļas nogalē – viens faktors gan bija laika tūkums, bet otrs – jāizlemj ko rakstīt, jo pārāk lieli šie Tolstoja un Kareņinas vārdi, lai vienkārši kaut ko uzskribelētu.

Ar jauno Annas Kareņinas filmu, kur galvenajā lomā ir burvīgā Keira Naitlija, ir sācies tāds nelielas grāmatas atmodas brīdis, lai gan tā nekad vēl nebija tā īsti aizmigusi – klasika paliek klasika, Tolstojs paliek Tolstojs. Arī mani iedvesmoja šī stāsta atmošanās un izdomāju, ka jāizlasa grāmata. Ar domu – gan jau kādreiz. Bet tā nu vienu reizi bija klikšķis – un paņēmu Annu Kareņinu.

Sižets – Anna ir precējusies ar vecāku vīrieti – Alekseju Kareņinu, apprecējās agri, bez mīlestības. Bagāts, svarīgs valstvīrs, tīri normāls dzīves partneris. Romāna norises laikā viņu dēlam Sergejam ir astoņi gadi. Tad Anna iepazīstas ar Alekseju Vronski un piedzīvo lielo, īsto dzīves mīlestību. Galu galā, viņa pamet vīru un dēlu, aiziet pie Vronska, viņiem piedzimst meita.

Otrs stāsta varonis ir Levins – bagāts zemnieks, domātājs, visur meklē jēgu, mīl to, ko dara. Mīl Kitiju. Kitijai ir tikai astoņpadsmit. Levinam pāri trīsdesmit (starpcitu, kāpēc pārsvarā visās ekranizācijās Levins izskatās vecāks un ir noaudzis rudmatis? Kaut kā neuzķēru to momentu, kad aprakstīja Levina ārējo izskatu, vismaz neatceros.). Nu jā, Levins dodas uz Maskavu bildināt Kitiju. Viņa atsaka, jo ir iemīlējusies Vronskī, kurš vēlāk, ieskatījies Annā, aizskrien tai burtiski pakaļ, un atstāj Kitiju ar salauztu sirdi. Pēc pailga laika Levins, nespējis Kitiju aizmisrt un Kitija, sapratusi, ka mīl Levinu, – apprecas.

Romānā ir vairāki galvenie personāži – Anna, kura aizņem teju pusi grāmatas, Levins, kurš aizņem otru pusi. Tad vēl ir arī Annas brālis Stepans Arkadjičs ar sievu Dolliju(Kitijas māsu), pati Kitija, Vronskis un Kareņins. Grāmata rakstīta tādā stilā – dažas nodaļas aprasta Annas izjūtas, dažas nodaļādās apraksta Levina pārdomas, tad, pa kādai nodaļai ir dota arī pārējiem varoņiem.

Anna ir diezgan nepatīkama, patmīlīga un ļoti kaitinoša būtne. Viņas nodaļas lasīt bija īpaši apgrūtinoši – neviens mani nemīl, mans vīrs ir kretīns, es mīlu savu dēlu, jūs visi esat ļauni, kāpēc jūs nedarat to, ko es lieku, klausiet man, visi ir tizli, es esmu tik jauka, es esmu nožēlojama, es nemīlu savu meitu, kāpēc jūs man to nodarāt. Un, apmēram, šādi norisinās visā viņai atvēlētajā tekstā. Kā Tolstojs varēja izturēt viņu un uzrakstīt viņu, ja pat lasīt par viņu sagādā grūtības?

Levins ir pilnīgs pretstats, viņš uzskata sevi par diezgan neizdevušos personību, vairāk par visu nožēlu savus divus grēkus, ir ļoti atšķirīgi uzskati no pārējās sabiedrības, bet viņš tomēr ir ļoti jauks un patīkams. Lai gan viņa nodaļās bija ļoti daudz aprakstīta viņa iekšējā pasaule, nebūt nekļūst garalicīgi. Tiešām spilgts, skumjš un patīkamākais tēls visā grāmatā.

Māsas Dollija un Kitija – it kā domātas jaukas, nevainīgas sievietes, Kitija beigās tiešām tāda izrādījās, bet man viņas kaut kā nepatika. Viens iemesls – Dollijas nebeidzamā cieņa un mīlestība pret Annu un Kitijas atteikums Levinam, plus, man ik pa laikam šķita, ka Levinam piemērota kāda dvēseliskāka un labāka būtne par Kitiju. Otrs – viņu stulbā māte – sieviete, kurai dzīvē galvenais ir izprecināt savas meitas bagātam vīrietim(vienalga, vai viņas būs laimīgas) pēc tam par viņas prioritāti kļūst meitu vīru nolikšana un līšana meitu dzīvēs. Un viņas klausa viņai – it kā Kitija nevarētu pati izlemt, kur dzemdēt savu bērnu utt.

Tad vēl ir šī augstākā sabiedrība – visi tik laipni, lai gan aizmuguras noliek. Sākumā iedomājos, ka vārda ‘’mīlu’’ pārlieku biežā lietošana šo augstāko aprindu vidū ir vienkārši tulkošanas vaina(paši ziniet, ka krievi lieto ‘’mīlēt’’- ‘’patikt’’ vietā), bet tad sapratu, ka viņi vienkārši ir pārāk tukši cilvēki, tāpēc tik bieži šo vārdu lieto.

Grāmata lasījās pārsteidzoši viegli un Levins, laikam, ir kļuvis par vienu no maniem mīļākajiem tēliem. Anna Kareņina tiešām ir grāmata, kuru jāparlasa pēc vairākiem gadiem, jo tad būs radušās citas prioritātes un uzskati, kurus noteikti saskatīs arī šajā romānā, jo tajā runā un ir izteikts gandrīz viss un šo visu lasot vienu reizi pat nevar uztvert un saprast. Bet līdz tam laikam – ik pa brīdim jāpaskatās kāda Annas Kareņinas versija un jāiesmaida par to, kā angļi vai amerikāņi izrunā dažus vārdus – Levina tēva vārds Dmitričs viņiem sagādā īpašas problēmas (bet, jā, visi tie tēva vārdi grāmatā nedaudz izbesīja, un vēl tie vienādie vārdi. Laikam Annai  ļoti patīk Alekseji, jo gan Vronski, gan Kareņinu sauc par Alekseju. Un arī Anna savu meitu nosauca savā vārdā. Ai, ai ai, vai tad vārdi trūkst?)

10/10. Pat ar visu kaitinošo Annu – man ļoti patika!

Lasi arī Sibillas Kriedokļa un Marii aprakstus :).

Foto šeit!

Advertisements

Aira Levins ”Rozmarijas bērns”

Aira Levins tiekot dēvēts par 60.-70. gadu Stīvenu Kingu. Rozmarijas bērns esot viens no pirmajiem šausmu romāniem šajos gados, kurš kļuvis par dižpārdokli. Romāns Poļanskis 1968. gadā grāmatu ekranizēja – Rosemary’s baby.

Gajs – jaunais aktieris, kurš joprojām cer, ka kļūs par veiksmīgu, pieprasītu aktieri. It kā viņš ir spēlējis kaut kādās izrādēs, it kā nav nekāds superkrutais aktieris, bet var atļauties dzīvokli superkrutajā Bremfordā un uzturēt sievu.

Rozmarija – jauna, skaista sieviete, apprecējusies ar Gaju. Laimīgi mājsaimniečojās un neko īsti nedara. Viņa ļoti grib dzīvokli Bremfordā – un to arī iegūst.

Abu draugs, gluži vai tēvs Rozmarijai, Hačs, nevēlas, lai pāris ievāktos Bremfordā, jo par to klīst nostāsti – reiz Bremfordas pagrabā esot atrasts miris, avīzē ietīts, zīdainis un tur vispār cilvēki bieži mirst, ne tajās dabiskākajās nāvēs. Rozmarija un Gajs, protams, nepārdomā, un ievācas jaunajā dzīvoklī. Viss ir labi, līdz nomirst kāda Bremfordas iedzīvotāja, ar kuru Rozmarija iepazīnās, kad devās mazgāt veļu. Pēc šī atgadījuma, pāris sāk tuvāk iepazīt savus kaimiņus un ar tuvākajiem kaimiņiem – paveco Kastevī pāri – sāk tikties biežāk. Rozmarijai gan viņi īpaši nepatīk, bet Gajs pie viņiem bieži piekāpj. Tā kā Rozmarija un Gajs jau kādu laiku precējušies, viņi cenšās tikt pie bērniņa. Gajs gan par to nebija īpaši pārleicināts, taču, kādu vakaru pats to ierosināja. Rozmarija paliek stāvoklī, taču ieņemšanas naktī viņa redz dīvainu sapni un pēkšņi Rozmarija sāka just neizsakāmas sāpes, kuras turpinās gandrīz visu grūtniecības laiku. Tad viņai sāk šķist, ka kaut kas nav gluži kārtībā – ne ar vīru, ne kaimiņiem, ne ārstu.

Levins raksta diezgan patīkamā valodā, arī rosinot lasītājā interesei. Grāmata arī nav pārāk bieza un to var ātri izlasīt. Arī grāmatas vāks piesaistošs. Bet man no šīs grāmatas nāk vēmiens. Labi, labi, grāmata nav tik slikta, lai tās dēļ vemtu, bet, pēc grāmatas izlasīšanas, es saslimu un vēmu. Daudz vēmu. Es zinu, ka jums ir patīkami šo lasīt :D. Nu jā, tagad ieraugot grāmatu man nāk vēmiens, un tā vien gribās to izmest, bet tik ļauni nerīkošos – aizbāzīšu tālākajā grāmatplaukta sturī. Par pašu grāmatu – nu it kā ir labi, bet nav tāda, ko īpaši atcerētos. Un arī nereālistiska – nu kāpēc lai Gajs tik TIK kretīniski rīkotos? Tiešām, nu? Levins varēja savādāku to iemeslu izdomāt. Un, galvenais, ka Gajs pat netika īpaši iepazīts grāmatas gaitā, bet tas varbūt tā bija domāts. Un pašas beigas, viņa tiešām varēja izlekt pa logu, nevis palikt tā, kā palika. Atliek tikai iedomāties, kā viņi dzīvo tālāk. Tiešām – laimīga ģimene.

Mans vērtējums nebūs no tiem objektīvākajiem, jo to ietekmē man vemšanas reflekss, bet – 6.5/10

Foto šeit.