Megija Stīvotera: ”Trīsas”, “Svārstības”, “Mūžam”

megijastiivoteratoreiz – tagad – mūžam.

Beidzot piebeidzu Stīvoteras vilku triloģiju. Un beidzot  tikai tāpēc, ka grāmata nav tik laba, lai pirktu un ievietotu personīgajā grāmatu plauktā, bet ir pietiekami laba, lai izgaidītu bibliotekā garās rindas, lai beidzot piekļūtu triloģijas pēdējajai daļai.

Kārtējo reizi gribu izteikt milzīgu komplimentu par skaistajiem vāka noformējumiem, kā arī vēlos piebilst, ka katrā grāmatā burti ir savādākā krāsā – atkarībā no vāka noformējuma krāsas. Vāku raksturojums, hmm… noslēpumains un šarmants.

Šoreiz pastāstīt ir nedaudz grūtāk, jo rakstu par visu triloģiju, ne par katru grāmatu, tādēļ jābūt uzmanīgai, lai nesanāktu nejaušs spoiler alert.

Stāsta pamatā ir Greisas un Sema mīlestība – attiecību izveidošanās un attīstība. Tikai ir viena tāda neliela problēmiņa. Sems mēdz pārvērsties par vilku. Tā nu stāsta gaitā Greisa, Sems un citi vilki mēģina atrisināt mūžīgo jautājumu – kas jādara, lai Sems pārtrauktu pārvērtības? Jo Sems nudien negrib palikt par vilku. Pirmkārt jau Greisas dēļ. Otrkārt, sevis dēļ. Sems, iejūtīgais, dzeju un mūziku mīlošais puisis – ko gan tādam darīt mežā vilka ādā, ja esot vilkam, viņš neatminās it neko no savas cilvēka dzīves? Un tad kaut kā tomēr viņiem  izdodas Semu atbrīvot no vilka važām. Sems ir cilvēks, kuram nekad vairs nebūs jākļūst par vilku. Bet tad rodas vēl citas problēmas, Semam daudz smagākas un grūtāk pārdzīvojamas, jo savu nelaimi viņš vēl izturētu, bet Greisas…? Trīs grāmatu garumā Sema un Greisas, vēlāk arī Kola un Izabelas mīlas un dzīvesstāsti tiek sarežģīti un atšķetināti un atkal saražģīti, un, tad varbūt.. varbūt…mūžam?

Vai zini, ko es izdarīju ar tām bēdām? Ieliku kārbās. Saliku visas bēdas tajās kārbās, aizvēru tās, aizlīmēju ar lipīgo lenti, sakrāvu vienā stūrī un uzmetu tām virsū segu.

 

Es vienmēr ieklausos tevī.  Izņemot tās reizes, kad to nedaru.

7/10 – grāmata, manuprāt, viena no pēdējā laika vampīrvilkaču veidīgajām ir visinteresantākā, jo piemīt kaut kāds miers, maigums un klusums. Tomēr, šī tēma jau nedaudz par daudz tiek aprakstīta, tā kā, jā, ir labi, bet tomēr kaut kā nav.

Un dziesma, kuru Sems sacerēja Greisai.

Advertisements

Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna “Aplis”

Lai gan par “Apli” biju dzirdējusi un arī tā vāks bija diezgan atmiņā paliekošs, kaut kā grāmata neieinteresēja. Bet, kad man radās iespēja pie grāmatas tikt, draudzene ieminējās, ka ir laba, kā arī, ja jau reiz autori ir skandināvi, tad – kā nu neņemšu? Vispirms jau atvainošos bloga lasītājiem, ka tik nenormāli ilgi neesmu neko rakstījusi šeit. Nav jau tā, ka nebūtu pa šo laiku lasījusi, nebūt ne. Bet kaut kā bija ļoti daudz grāmatu, kuras iesāku, bet tās mani nemaz neaizrāva. Un tad beidzot, pēc ilgiem laikiem, es tiku pie grāmatas, kura mani spēja aizraut visu 543 lpp garumā.

Darbība norisinās mazā, garlaicīgā Zviedrijas pilsētiņā – Engelsforsā. Tā ir tāda pilsēta, kuru vai nu tu izmisīgi gribi pamest, vai arī esi tāda zvaigzne, ka pēc vidusskolas beigšanas un došanās prom būsi reāli apmulsis, ka lielpilsētā tu nevienam neinteresē un ilgosies nokļūt atpakaļ Engelsforsā.

Pēkšņi skolā notiek kaut kas samērā aizraujošs – skolas tualetē pašnāvību izdara puisis Elīass. Pēc Elīasa nāves pavisam dažādām un nesaistītām meitnēm no viņa skolas sāk rādīties dīvaini sapņi, un pēc pamošanās šķiet, ka mati smird pēc dūmiem, kā arī meitenes jūt, ka tiek izsekotas. Bet pilnmēness naktī notiek kas satraucošs – meitenes pamostas un ierauga, ka pilnmēness ir pilnīgi sarkans, gluži kā asinis, un viņu ķermenis nekontrolējami dodas uz priekšu. Tā nu viņas visas nokļūst pamestā parkā – Rebeka, Minu, Vanesa, Linneja, Anna Kārina un Īda. Tur meitenes ierauga skolas sargu, kurš viņām paziņo, ka viņas ir Izredzētās. Meitenes ir pilnīgā nesaprašanā, taču šķiet, ka skolas sargs vēl lielākā – Izredzētajai ir jābūt tikai vienai, bet ir ieradušās sešas. Kā vēlāk tiek noskaidrots, meitenēm ir jāturas kopā, lai izglābtu pasauli no mistiska ļaunuma, un cīņa par pasaules glābšanu notiks tieši mazajā, garlaicīgajā Engelsforsā. Šajā brīdī viss tā kā aptuveni būtu skaidrs, un meitenēm vajadzētu sākt trenēties maģijā, vienīgi – meitenes ir pilnīgi dažādas un sastrādāties ir gandrīz neiespējami; viņām nav neviena, kas varētu paskaidrot un pamācīt, jo neviens neko īsti nesaprot; viņām visām nav spēju, kuras attīstīt un arī tam nav īsta izskaidrojuma. Un nepietiek jau tikai ar problēmām šajā mistiskajā pasaulē – visām meitenēm ir kaut kādas problēmas ģimenē vai personīgajā dzīvē – ēšanas traucējumi; iemīlēšanās matemātikas skolotājā; skolas lielāko apkaunotāju upuris; patēvs, kuru māte atbalsta vairāk kā pašas meitu; tēvs – dzērējs.

Šī ir triloģijas pirmā daļa, un tas ļoti daudz izskaidro. Lai gan stāstā uzsvars ir tieši uz raganām, šajā daļā visa maģija un buršanās ir vairāk otrajā plānā. Tomēr vairāk uzmanības tiek pievērsta pirmkārt jau meiteņu iepazīšani, kā arī turpmākajai attīstībai viņu attiecībās gan savstarpēji, gan ar ģimeni vai apkārtējiem cilvēkiem – kā nu kurai. Grāmata ir ineteresanta un spēj lasītāju pieturēt pie tās un neļauj ieslīgt garlaicībā, jo samērā bieži notiek kaut kāds action gan saistībā ar maģisko, gan meiteņu personisko dzīvi, jo diezgan uzsvērti tiek iziets cauri klasiskajām tīņu problēmām. Taču nevajag arī domāt, ka tas ir lēts tīneidžeru romāns, nebūt ne. Viss tiek aprakstīts interesanti un tā, lai nerastos tāds iespaids. Šajā grāmatā jebkurš pusaudzis kādā varonī atradīs sevi, pieaugušie ieraudzīs vai nu sevi jaunībā, vai savu bērnu, kas palīdzēs viņiem labāk saprast bērna rīcības motīvus un pārdzīvojumus.

7,5/10 iespējams, grāmata ir pelnījusi pat vairāk, bet man kaut kā šķiet, ka nākamās daļas tomēr būs labākas.