Greiems Simsions “Projekts “Rozija””

Un tad ir tādas grāmatas, par kurām visas pazīmes vēsta, ka nekā īpaša nebūs. Bet pēc neilga laika attopies pēdējās lappusēs ar kamolu kaklā un jūti, kā asaras mēģina izspiesties.

Dons Tilmans ir savādāks. Dons neprot tā īsti kontaktēties ar cilvēkiem un vispār pielāgoties sabiedrībā pieņemtajām normām, par spīti tam, ka ir universitātes profesors. Dons nekad nepārkāpj noteikumus. Viņš uzskata, ka laiks ir ļoti vērtīgs un to nedrīkst izšķiest. Tieši tāpēc katra viņa diena ir izplānota pa minūtei, nē, pat pa sekundei! To nav nemaz tik sarežģīti izdarīt, jo principā visas dienas jau iepriekš saplānotas pēc sistēmas – šī otradiena tāda pati kā nākošā, bet šī sestdiena ir tāda pati kā nākošā sestdiena. Jo ir jau sen izplānots, ko attiecīgājā dienā Dons ēd vakariņās un kurās dienās Dons tīra vannasistabu.

Bet vispār Dons nonāk pie secinājuma, ka būtu laiks apprecēties. Tā kā Donam iepazīties nesanāk un randiņi ir neveiklāki par neveiklu, un beigās tāpat izrādās, ka sievietes raksturā vai darbībās ir kaut kas nepieļaujams, viņš izdomā veidru kā no tā pavisam viegli izvairīties. Atrisinājums pavisam vienkārš – Dons izveido 16 lappušu garu anketu ar dažādiem kopdzīvei ļoti nozīmīgiem jautājumiem. Īpaši labi neveicas, jo tik daudz prasībām parastas sievietes neatbilst – ja nu atbilst, tad tomēr kaut kas noiet greizi.

Paralēli projektam ”Sieva”, Dons nodarbojas arī ar projektu ”Tēvs” jeb viņš palīdz jauniegūtajai paziņai Rozijai atrast bioloģisko tēvu. Tas ir diezgan pagrūti, jo Rozija ieņemta izlaiduma naktī, kurā bija ļoti daudz vīriešu kārtas pārstāvji un jebkurš no tiem varēja būt Rozijas tēvs. Un kā gan uzzināt, kurš ir īstais? Tā Rozija un Dons uzsāk ilgstošas DNS medības, pa ceļam piedzīvojot pa kādam jautram notikumam un nonākot pie jaunām atklāsmēm – it sevišķi Dons, jo viņš piedzīvo pārmērīgi daudz sociālo kontaktu, nākas izkāpt no saviem ikdienas rāmjiem un pat jāpārkāpj noteikumi!

Ieraugot grāmatas vāku šķita – nu, kaut kas nav, tādā mūsdienīgā stilā, atgādināja kaut kādas hakerlietas. Bet, kā jau parasti pēc grāmatas izlasīšanas – vāks tomēr iepatīkas (lai gan joprojām uzskatu, ka nav no tiem spilgtākajiem).

Dons gan nav tas izplatītākais varoņa tips, kādu sastopam grāmatās, bet laiku pa laikam tādi ir sastopami. Dons ir it kā pretstats pasaules kārtībai, bet tas viņu tieši rada tādu piemīlīgu. Dons laikam iekļūst to nedaudzo varoņu topā, kurus varbūt pat samērā labi izprotu un pielīdzinu sev.

Protams, grāmata nav ļoti oriģināla, bet tā ne mirkli nekļūst garlaicīga. Tā ir samērā smieklīga. Un ļoti jauka. Donam grāmatā piedēvēts Aspergera sindroms. Nezinu, ko autors ar to vēlējās pateikt, bet man šķiet, ka bez tā pat varēja iztikt. Vienkārši parādīt, ka parasts cilvēks arī var būt tāds kā Dons. Bet varbūt tieši tāds arī bija mēŗkis. Tās Dona pārmaiņas beigās – nedaudz tā kā tomēr par strauju, vajadzēja saglabāt lielāku vecā-Dona devu. Un ko lasīju citās atsauksmēs – esot līdzīgs Šeldonam no The Big Bang Theory – nenoliegšu – sava līdzība ir.

9/10. Vēl viena grāmata, ko iesaku.

Advertisements

Erina Morgensterna “Nakts cirks”

Tāds šarmants, dzirksteļains un pārsteidzošs romāns. Vislabāk, viennozīmīgi, patika tas, ka nevarēju un nesanāca paredzēt nākamo gājienu.

Romāns par cirku. Cirks, kurš tikai naktīs darbojas. Tas nemitīgi ceļo pa visu plašo pasauli. Jebkurš, kurš apmeklējis šo cirku, to nespēj aizmirst, jo ko tik iespaidīgu dzīvē bieži negadās redzēt. Ilūzijas, vēlmes, ugnus, kārtis, pulksteņi, kaķi, sarkanas šalles un āboli. Bet, ja nu tomēr cirks nav tikai cirks? Cirkā satiekas Marko un Sīlija. Sākumā viņi nemaz nemana, kas ir kas. Bet to, ka abiem varoņiem pirms daudziem gadiem pirkstā iededzināts gredzens, lasītājs gan zin. Un nav tas mīlasstāsts, kur kāds labdaris sasaistīja abus, lai augtu skaista mīlestība, nebūt ne. Tur apakšā kas daudz nezināmāks, tumšāks, maģiskāks. Kā jau teicu, grāmatai grūti bija paredzēt nākamās nodaļas vai notikumu atrisinājumu, tāpēcnemaz neiedomājieties, ka no šī apraksta visu grāmatu sapratīsiet, tur apakšā tomēr vēl kas slēpjas.

Grāmata ļoti labi, skaisti un intriģējoši uzrakstīta. Ziniet, kā reizēm gribas palasīt g9df0ec2891ddd349894d3858dc4fe7acrāmatu, lai acis nogurtu un varētu ātri aizmigt, jo rītdien agri jāceļas? Paņemot šo grāmatu, es nereti attapos pēc divām stundām, kad meigs nu galīgi vairs nenāca, tomēr apstāties lasīt arī nav iespējams. Viena no skaistākajām un labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi.

9/10. No grāmatām, ko ieteikt un neieteikt, šo noteikti iesaku! Lai maģiski un naksnīgi lasās! 🙂

Džons Boins “Puisēns svītrainā pidžamā”

Maza, skaista, plāna grāmatiņa. Izvēlējos, jo filma sen noskatīta un diezgan spilgti palikusi atmiņā.

Stāsts par..par..grūti pateikt, par ko. Nežēlību? Sirsnību? Draudzību? Ģimeni? Bailēm? Naivumu? Attiecībām?

Galvenais varonis Bruno, mazs puisēns. Bruno ar ģimeni laimīgs dzīvo Berlīnē un, laiku pa laikam, dodas savās ekspedīcijās. Taču Bruno tēvs ir diezgan svarīgs vīrs un viņa priekšnieks – pats Fūrijs. Tā nu tēva darba dēļ visai ģimenei jāpārvācas uz kādu vientuļu, neomulīgu lauku māju. Vienīgi, pa savas istabas logu Bruno redz mazu ciematiņu, vai varbūt kādu fermu, kur visi staigā tādās svītrainās drēbēs. Bruno, vienam, protams, garlaicīgi, bet tur, redz, bērni var spēlēties un ālēties..Neko ļaunu nenojauzdams, Bruno izlemj doties ekspedīcijā un tā arī nokļūst līdz noslēpumainajai vietai, kur vecāki aizliedza iet. Bruno iepazīstas ar ebreju puisēnu Šmuelu, reizēm aiznes viņam kaut ko ieēst, bet reizēm Bruno pa ceļam pats kļūst izsalcis un apēd paradzēto cienastu.

Grāmata – neteiktu, ka ļoti aizraujoša, bet ir savi interesantie momenti. Pieveikt palīdzēs tas, ka īsa. Filma – šķiet, daudz labāka un izteiksmīgāka. Un beigas, tā beigu aina! Filmu vērts redzēt. Grāmatu laikam nav īsti vērs lasīt. Bet, katrā ziņā, noteikti nav nepieveicama un nav no sliktākajām, kuras lasītas.

5/10