Andris Kolbergs “Ēna”

12448545Andris Kolbergs ir izdaudzinātais kriminālromānu meistars latviešu literatūrā. Ar to arī neviļus sanāca iesākt novembri – latviešu literatūras mēnesi. Ēna (1985) man ir pirmais darbs no Kolberga, kuru izlasīju bez īstas nojausmas, par ko tas ir, jo tieši šis romāns, šķiet, nav izplatīts lasītāju – rakstītāju vidū.

Neliels apskats par pašu sižetu. Ēriks – kārtīgs pilsonis un stikla fabrikas darbinieks, precējies un abiem ar sievu ir jauka, maza meitiņa. Viktors – stāsta noziedznieks, vairāk darbojas ar zagšanu un tamlīdzīgi, iecienīts kolēģis Maskačkas pusē. Zaiga – karjeriste, neizveidojusi ģimenes dzīvi un nodevusies darbam neizdevušās mīlestības dēļ vēl skolas laikā, joprojām ar to apsēsta. Romāns ik pa nodaļai pārlec un stāstījums notiek no cita personāža skatījuma, tāpēc lieliski iepazīstam visus trīs pieminētos. Tas arī pārlec laikā ar apstāstījumiem gan no varoņu dzīves senākiem laikiem, gan mūsdienām, tādējādi ir iespēja vērot, kā šo cilvēku dzīve ir (vai nav) izmainījusies. Nejaušības pēc, bet diezgan interesantā un nedaudz smieklīgā veidā, Ēriks un Viktors satiekas un secina, ka viņiem, pavisam atšķirīgiem cilvēkiem ar dažādiem dzīves uzskatiem un vērtībām, tomēr ir kaut kas kopīgs. Tad nu tālāk romānā puiši mēģina atšķetiņāt tā iemeslus un pagātnes noslēpumus.

– Cietušais, kam Tarakāns vilcis ārā maku, viņu mežonīgi piekāvis. […] Visa seja, viss uzvalks asinīm noplūdis, – Koļa-Koļa činkstēja. – Tauta nekaunīga palikusi! Likumīgais zaglis, visus Ziemeļus izsēdējis… Tur neviens pirkstu pret viņu nav pacēlis, bet te kāds freijers drīkst piekaut līdz asinīm!

Kas mani skumdināja šajā grāmatā – man īsti neiepatikās neviens no varoņiem, ar nevienu no viņiem nespēju personalizēt sevi, kas manāmi samazināja romāna baudīšanu. Zaiga nu galīgi nepatika – nerunājot par viņas lomu un ietekmi romāna attīstības gaitā, bet, saņemies sieviete – ir dzīve arī bez vīrieša, kurš tevi pat neprot novērtēt, ir, saņemies, lūdzu! Autora vēlme, šķiet, bija vienkārši šos varoņus padarīt pēc iespējas reālistiskākus un ne tik perfektus. Un šādā veidā atspoguļot to, cik ļoti vispār lēmumi šajā dzīvē ietekmē cilvēkus – un ne tikai pašu lēmēju, bet ar viņu tieši un netieši saistītos. Šī dažādo cilvēku dzīves attīstība, rakstura augšana un nostiprināšanas, savstarpējās attiecības, ģimenes patiesais spēks, dusmas, sāpēs un pieļauto kļūdu sekas  – tas šoreiz bija uzmanības centrā un, manuprāt, visveiksmīgāk izstrādātais romānā.

 – Nē, tradīcijas un pat domāšana viņiem patiešām ir citāda. Es tur esmu bijis.

 – Bet kāpēc tev viņiem jāpiemērojas? – Fiļipjonoks noprasīja. – Ne tu brauc ciemos, bet pie tevis brauc.

Jā, dektīvs tas ir, bet šoreiz bez lieliem piedzīvojumiem un košiem aprakstiem (bet tā stikla rūpnīca – man, kam nav nekādas saistības ar to dzīvē bijušas – maģiski!). Šeit, kā jau teicu, par diezgan parastiem personāžiem, kādus varam katru dienu ielās sastapt. Un darbības norise ir Rīga – varbūt kaut kādā veidā dažās epizodēs autors ir mēģinājis ieviest šo piedzīvojuma un baiļu dvesmu, tomēr, dzīvojot Rīgā un pārzinot tās kaktus, gribot negribot, to sajūtu bija pagrūti noķert. Ja vietas norise ir vietā, kuru nepārzini, tad, droši vien, ir vieglāk.

7/10

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s