Erina Morgensterna “Nakts cirks”

Tāds šarmants, dzirksteļains un pārsteidzošs romāns. Vislabāk, viennozīmīgi, patika tas, ka nevarēju un nesanāca paredzēt nākamo gājienu.

Romāns par cirku. Cirks, kurš tikai naktīs darbojas. Tas nemitīgi ceļo pa visu plašo pasauli. Jebkurš, kurš apmeklējis šo cirku, to nespēj aizmirst, jo ko tik iespaidīgu dzīvē bieži negadās redzēt. Ilūzijas, vēlmes, ugnus, kārtis, pulksteņi, kaķi, sarkanas šalles un āboli. Bet, ja nu tomēr cirks nav tikai cirks? Cirkā satiekas Marko un Sīlija. Sākumā viņi nemaz nemana, kas ir kas. Bet to, ka abiem varoņiem pirms daudziem gadiem pirkstā iededzināts gredzens, lasītājs gan zin. Un nav tas mīlasstāsts, kur kāds labdaris sasaistīja abus, lai augtu skaista mīlestība, nebūt ne. Tur apakšā kas daudz nezināmāks, tumšāks, maģiskāks. Kā jau teicu, grāmatai grūti bija paredzēt nākamās nodaļas vai notikumu atrisinājumu, tāpēcnemaz neiedomājieties, ka no šī apraksta visu grāmatu sapratīsiet, tur apakšā tomēr vēl kas slēpjas.

Grāmata ļoti labi, skaisti un intriģējoši uzrakstīta. Ziniet, kā reizēm gribas palasīt g9df0ec2891ddd349894d3858dc4fe7acrāmatu, lai acis nogurtu un varētu ātri aizmigt, jo rītdien agri jāceļas? Paņemot šo grāmatu, es nereti attapos pēc divām stundām, kad meigs nu galīgi vairs nenāca, tomēr apstāties lasīt arī nav iespējams. Viena no skaistākajām un labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi.

9/10. No grāmatām, ko ieteikt un neieteikt, šo noteikti iesaku! Lai maģiski un naksnīgi lasās! 🙂

Advertisements

Džons Boins “Puisēns svītrainā pidžamā”

Maza, skaista, plāna grāmatiņa. Izvēlējos, jo filma sen noskatīta un diezgan spilgti palikusi atmiņā.

Stāsts par..par..grūti pateikt, par ko. Nežēlību? Sirsnību? Draudzību? Ģimeni? Bailēm? Naivumu? Attiecībām?

Galvenais varonis Bruno, mazs puisēns. Bruno ar ģimeni laimīgs dzīvo Berlīnē un, laiku pa laikam, dodas savās ekspedīcijās. Taču Bruno tēvs ir diezgan svarīgs vīrs un viņa priekšnieks – pats Fūrijs. Tā nu tēva darba dēļ visai ģimenei jāpārvācas uz kādu vientuļu, neomulīgu lauku māju. Vienīgi, pa savas istabas logu Bruno redz mazu ciematiņu, vai varbūt kādu fermu, kur visi staigā tādās svītrainās drēbēs. Bruno, vienam, protams, garlaicīgi, bet tur, redz, bērni var spēlēties un ālēties..Neko ļaunu nenojauzdams, Bruno izlemj doties ekspedīcijā un tā arī nokļūst līdz noslēpumainajai vietai, kur vecāki aizliedza iet. Bruno iepazīstas ar ebreju puisēnu Šmuelu, reizēm aiznes viņam kaut ko ieēst, bet reizēm Bruno pa ceļam pats kļūst izsalcis un apēd paradzēto cienastu.

Grāmata – neteiktu, ka ļoti aizraujoša, bet ir savi interesantie momenti. Pieveikt palīdzēs tas, ka īsa. Filma – šķiet, daudz labāka un izteiksmīgāka. Un beigas, tā beigu aina! Filmu vērts redzēt. Grāmatu laikam nav īsti vērs lasīt. Bet, katrā ziņā, noteikti nav nepieveicama un nav no sliktākajām, kuras lasītas.

5/10

Stīvens Čboski “Čārlijs, malā stāvētājs”

Ja godīgi, tad es pat nezinu, ko rakstīt ievadā, jo man grāmata vienkārši patika, un šeit nav vietas kaut kādiem sadzīves apstākļiem un apcerējumiem.

Par pašu grāmatu noteikti esiet dzirdējuši. Tā stāsta par pusaudža, Čārlija, jūtu pasauli. Un laikam jau jāpiebilst, ka Čārlijs nav tāds gluži parasts tīnis, kuram galvā tikai ballītes, meitenes un futbols. Nē, viņam galvā ir nepārtraukta domāšana, grāmatas un centieni iesaistīties. Čārlijs uzsāk gaitas vidusskolā, un tā kā viņam nav draugu un ir bail, viņš sāk rakstīt vēstules, nenorādod savu adresi un mainot savu un citu iesaistīto vārdus, lai viņu neatklātu. Skolā Čārliju uzrunā viņa skolotājs, Bils, kurš sāk uzdot Čārlijam izlasīt dažādas grāmatas un rakstīt par tām esejas. Un Čārlijs to ar lielāko prieku arī dara. Bet paralēli tam visam, Bils uzdrošina Čārliju iesaistīties. Iesaistītes dzīvē. Čārlijs paklausa Bila padomam un cenšās to izdarīt. Tā nu kādas futbola spēles laikā Čārlijs pieiet pie kāda puiša ar iesauku Nulle. Tā Čārlija iepazīstas ar Patriku un Semu. Un viņa dzīve var sākties. Viņam ir draugi un arī ballītes, alkohols, zālīte un cigaretes. Bet šī kompānija nebūt nav neapzinīgā, tipiskā jauniešu grupiņa. Nē, ballītes tiešām ir tikai laika pavadīšananas veids, nevis dzīvesveids. Šajā kompānijā tādas tēmas kā grāmatas, mūzika, jūtas un pasaulē notiekošais nav svešs. Ar viņiem Čārlijs piedzīvo ļoti daudz ko, ko ir vērts atcerēties. Un lasot šo grāmatu, vienīgā doma ir: kaut es pazītu šos cilvēkus!

Sema apsēdās un sāka smieties. Patriks sāka smieties. Es sāku smieties. Un es varu apzvērēt – tobrīd mēs jutāmies neierobežoti.

Man garšo cepumi, un es to saku tikai tādēļ, ka mums visiem ir jādomā par iemesliem, kāpēc dzīvojam.

Manuprāt, viņi saprata. Ne jau kaut ko konkrētu. Viņi vienkārši saprata. Un man šķiet, ka tas ir vienīgais, ko var prasīt no drauga.

Ziniet, ja reizēm ir 500lpp gara grāmata un kādu citātu iespējams izspiest tikai ar cieši sakostiem zobiem, tad šajā 250lpp garajā darbā jau sāk palikt neomulīgi, ka tik daudz teksta ir sasvītrots. Un šajā grāmatā ir pieminētas daudz visvisādu dziesmu, grāmatu un filmu, kuras tagad gribot negribot jātiekļauj savā listē un jāiepazīst, jo, ja reiz Čārlijam, Semai un Patrikam patika, tad tikai loģiski, ka patiks arī man. Jo dziemas no šīs grāmatas ekranizācijas, kuru noskatījos pirms grāmatas lasīšanas, ir iekļuvušas manā pleijlistē uz palikšanu.

Un, ja kādam klājas vēl sliktāk, tas nemaina īstenību, ka tev pieder tikai tas, kas tev pieder.

Es nerunāju par filmu, kurā attēlota studentu brālības balle. Es runāju par filmu, kurā puisis satiek jauku meiteni, kas valkā visādus džemperus un dzer kakao. Viņi sarunājas par grāmatām un dažādām tēmām un skūpstās lietū.

Pat tad, ja mūsu spēkos nav izvēlēties, no kurienes nākam, mēs tomēr spējam izvēlēties, uz kurieni ejam.

Čārlijs ir puisis, kurš, savā ziņā, tu negribētu būt, bet, ja esi viņam ļoti līdzīgs, tad šo grāmatu ļoti labi var saprast. Jā, tā ir pusaudžu grāmata, kura palīdzētu katram pusaudzim,bet, ja reiz tiešām esi līdzīgs Čārlijam, tad šī grāmata ne tikai palīdzēs, bat tu arī iejutīes Čārlija ādā un sapratīsi.

-Čārlij, vai tu vienmēr tik daudz domā?

-Vai tad tas ir slikti?

-Ne vienmēr.  Tikai reizēm cilvēki izmanto domāšanu, lai neiesaistītos dzīves norisēs.

-Vai tas ir slikti?

-Jā.

Zinu, ka, iespējams, šie skolotāji, kuri pusaudžiem palīdz jau ir apspēlēti visās iespējamajās grāmatās un filmās, tomēr Bils bija vajadzīgs. Es patiešām gribētu, lai manā dzīvē ir tāds cilvēks kā Bils. Jo viņš saprata, iedrošināja, iedvesmoja un attīstīja Čārliju. Un viņam bija jābūt skolotājam, jo vienaudzis neradītu tik lielu cieņu. Un tieši šādiem būtu jābūt visiem skolotājiem – tādiem, kuri grib un spēj iedvesmot.

-Viņš ir visa mana dzīve.

– Nekad vairs tā nesaki ne par vienu cilvēku. Pat par mani ne, – sacīja mamma.

wallflowerViennozīmīgi, šajā grāmatā bija ļoti daudz varoņu, kurus es gribētu kā reālus cilvēkus savā dzīvē. Un es pēc viņiem ilgošos.

10/10. Čārlijs ir pelnījis augstāko. Un šī grāmata ir pelnījusi atrasties grāmatu plauktā, lai kadreiz to varētu iedod izlasīt arī saviem bērniem.

Ar mīlestību,

Čārlijs

Megija Stīvotera: ”Trīsas”, “Svārstības”, “Mūžam”

megijastiivoteratoreiz – tagad – mūžam.

Beidzot piebeidzu Stīvoteras vilku triloģiju. Un beidzot  tikai tāpēc, ka grāmata nav tik laba, lai pirktu un ievietotu personīgajā grāmatu plauktā, bet ir pietiekami laba, lai izgaidītu bibliotekā garās rindas, lai beidzot piekļūtu triloģijas pēdējajai daļai.

Kārtējo reizi gribu izteikt milzīgu komplimentu par skaistajiem vāka noformējumiem, kā arī vēlos piebilst, ka katrā grāmatā burti ir savādākā krāsā – atkarībā no vāka noformējuma krāsas. Vāku raksturojums, hmm… noslēpumains un šarmants.

Šoreiz pastāstīt ir nedaudz grūtāk, jo rakstu par visu triloģiju, ne par katru grāmatu, tādēļ jābūt uzmanīgai, lai nesanāktu nejaušs spoiler alert.

Stāsta pamatā ir Greisas un Sema mīlestība – attiecību izveidošanās un attīstība. Tikai ir viena tāda neliela problēmiņa. Sems mēdz pārvērsties par vilku. Tā nu stāsta gaitā Greisa, Sems un citi vilki mēģina atrisināt mūžīgo jautājumu – kas jādara, lai Sems pārtrauktu pārvērtības? Jo Sems nudien negrib palikt par vilku. Pirmkārt jau Greisas dēļ. Otrkārt, sevis dēļ. Sems, iejūtīgais, dzeju un mūziku mīlošais puisis – ko gan tādam darīt mežā vilka ādā, ja esot vilkam, viņš neatminās it neko no savas cilvēka dzīves? Un tad kaut kā tomēr viņiem  izdodas Semu atbrīvot no vilka važām. Sems ir cilvēks, kuram nekad vairs nebūs jākļūst par vilku. Bet tad rodas vēl citas problēmas, Semam daudz smagākas un grūtāk pārdzīvojamas, jo savu nelaimi viņš vēl izturētu, bet Greisas…? Trīs grāmatu garumā Sema un Greisas, vēlāk arī Kola un Izabelas mīlas un dzīvesstāsti tiek sarežģīti un atšķetināti un atkal saražģīti, un, tad varbūt.. varbūt…mūžam?

Vai zini, ko es izdarīju ar tām bēdām? Ieliku kārbās. Saliku visas bēdas tajās kārbās, aizvēru tās, aizlīmēju ar lipīgo lenti, sakrāvu vienā stūrī un uzmetu tām virsū segu.

 

Es vienmēr ieklausos tevī.  Izņemot tās reizes, kad to nedaru.

7/10 – grāmata, manuprāt, viena no pēdējā laika vampīrvilkaču veidīgajām ir visinteresantākā, jo piemīt kaut kāds miers, maigums un klusums. Tomēr, šī tēma jau nedaudz par daudz tiek aprakstīta, tā kā, jā, ir labi, bet tomēr kaut kā nav.

Un dziesma, kuru Sems sacerēja Greisai.

Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna “Aplis”

Lai gan par “Apli” biju dzirdējusi un arī tā vāks bija diezgan atmiņā paliekošs, kaut kā grāmata neieinteresēja. Bet, kad man radās iespēja pie grāmatas tikt, draudzene ieminējās, ka ir laba, kā arī, ja jau reiz autori ir skandināvi, tad – kā nu neņemšu? Vispirms jau atvainošos bloga lasītājiem, ka tik nenormāli ilgi neesmu neko rakstījusi šeit. Nav jau tā, ka nebūtu pa šo laiku lasījusi, nebūt ne. Bet kaut kā bija ļoti daudz grāmatu, kuras iesāku, bet tās mani nemaz neaizrāva. Un tad beidzot, pēc ilgiem laikiem, es tiku pie grāmatas, kura mani spēja aizraut visu 543 lpp garumā.

Darbība norisinās mazā, garlaicīgā Zviedrijas pilsētiņā – Engelsforsā. Tā ir tāda pilsēta, kuru vai nu tu izmisīgi gribi pamest, vai arī esi tāda zvaigzne, ka pēc vidusskolas beigšanas un došanās prom būsi reāli apmulsis, ka lielpilsētā tu nevienam neinteresē un ilgosies nokļūt atpakaļ Engelsforsā.

Pēkšņi skolā notiek kaut kas samērā aizraujošs – skolas tualetē pašnāvību izdara puisis Elīass. Pēc Elīasa nāves pavisam dažādām un nesaistītām meitnēm no viņa skolas sāk rādīties dīvaini sapņi, un pēc pamošanās šķiet, ka mati smird pēc dūmiem, kā arī meitenes jūt, ka tiek izsekotas. Bet pilnmēness naktī notiek kas satraucošs – meitenes pamostas un ierauga, ka pilnmēness ir pilnīgi sarkans, gluži kā asinis, un viņu ķermenis nekontrolējami dodas uz priekšu. Tā nu viņas visas nokļūst pamestā parkā – Rebeka, Minu, Vanesa, Linneja, Anna Kārina un Īda. Tur meitenes ierauga skolas sargu, kurš viņām paziņo, ka viņas ir Izredzētās. Meitenes ir pilnīgā nesaprašanā, taču šķiet, ka skolas sargs vēl lielākā – Izredzētajai ir jābūt tikai vienai, bet ir ieradušās sešas. Kā vēlāk tiek noskaidrots, meitenēm ir jāturas kopā, lai izglābtu pasauli no mistiska ļaunuma, un cīņa par pasaules glābšanu notiks tieši mazajā, garlaicīgajā Engelsforsā. Šajā brīdī viss tā kā aptuveni būtu skaidrs, un meitenēm vajadzētu sākt trenēties maģijā, vienīgi – meitenes ir pilnīgi dažādas un sastrādāties ir gandrīz neiespējami; viņām nav neviena, kas varētu paskaidrot un pamācīt, jo neviens neko īsti nesaprot; viņām visām nav spēju, kuras attīstīt un arī tam nav īsta izskaidrojuma. Un nepietiek jau tikai ar problēmām šajā mistiskajā pasaulē – visām meitenēm ir kaut kādas problēmas ģimenē vai personīgajā dzīvē – ēšanas traucējumi; iemīlēšanās matemātikas skolotājā; skolas lielāko apkaunotāju upuris; patēvs, kuru māte atbalsta vairāk kā pašas meitu; tēvs – dzērējs.

Šī ir triloģijas pirmā daļa, un tas ļoti daudz izskaidro. Lai gan stāstā uzsvars ir tieši uz raganām, šajā daļā visa maģija un buršanās ir vairāk otrajā plānā. Tomēr vairāk uzmanības tiek pievērsta pirmkārt jau meiteņu iepazīšani, kā arī turpmākajai attīstībai viņu attiecībās gan savstarpēji, gan ar ģimeni vai apkārtējiem cilvēkiem – kā nu kurai. Grāmata ir ineteresanta un spēj lasītāju pieturēt pie tās un neļauj ieslīgt garlaicībā, jo samērā bieži notiek kaut kāds action gan saistībā ar maģisko, gan meiteņu personisko dzīvi, jo diezgan uzsvērti tiek iziets cauri klasiskajām tīņu problēmām. Taču nevajag arī domāt, ka tas ir lēts tīneidžeru romāns, nebūt ne. Viss tiek aprakstīts interesanti un tā, lai nerastos tāds iespaids. Šajā grāmatā jebkurš pusaudzis kādā varonī atradīs sevi, pieaugušie ieraudzīs vai nu sevi jaunībā, vai savu bērnu, kas palīdzēs viņiem labāk saprast bērna rīcības motīvus un pārdzīvojumus.

7,5/10 iespējams, grāmata ir pelnījusi pat vairāk, bet man kaut kā šķiet, ka nākamās daļas tomēr būs labākas.

Rūta Šepetis ”Starp pelēkiem toņiem”

Par šo grāmatu man bija radies pavisam nepareizs priekšstats. Grāmatas vāks, kurš tagad šķiet patiesi piesaistošs, manī radīja aizdoamas, ka tas ir kārtējais pārdabisko būtņu mīlestības stāsts. Manas aizdomas tikai pastiprināja tas, ka grāmata bija iekļauta šā gada Bērnu žūrījā vidusskolēniem, jo parasti tajā tiek ievietoti neīpaši jēdzīgi bestselleri, jo tādus jaunieši lasa labprāt. Bet pēc grāmatas izlasīšanas nopriecājos, ka tā tur ievietota + arī ieguvusi pirmo vietu savā sekcijā, ja to tā var nosaukt. Es kļūdījos, jo grāmata nav par vilkačiem, kritušajiem enģeļiem vai vampīriem. Tā ir par 1941. gada 14. jūnija deportācijām.

Grāmata tiek stāstīta no piecpadsmit gadīgās Līnas puses, kura, kopā ar savu māti Elenu un desmitgadīgo brāli Jonu, tiek iemesta lopu vagonā un aizvesta prom. Arī viņas tēvs tiek aizvests, tikai ne kopā ar ģimeni, jo, kā zināms, vīrieši bija atsevišķos vagonos. Līnas tēvs liek Līnai noprast, ka viņai ir jādod viņam zīmes zīmējot. Lai cik riskanti tas arī nebija, Līna zīmēja, netieši norādot savu atrašanos vietu, un zīmējumus iedeva cilvēkiem, lai tie iedod citiem, un, galu galā, lai tie nonāktu Līnas tēva rokās. Romānā tiek sīki un smalki aprakstītas visādas čekistu preteklības un deportēto ciešanas, cerības un padošanās. Pavīd arī Līnas un Andrjus attiecības. Romāna gaitā ieintriģēja čekists Kreckis, gribējās arī uzzināt Komorova un Ivanova, respektīvi, ļauno čekistu stāstu.

“Kāda sieviete, kuras vārds bija sarakstā, patlaban dzemdēja. Tiklīdz būs pārgriezta nabassaite, māti ar bērnu iesviedīs smagajā mašīnā.”

”Sēžot ieroču stobru priekšā,  es loloju visas iespējamās cerības un atļāvu sev vēlēties to, kas glabājas pašos sirds dziļumos.”

Neteikšu, ka grāmata būtu baigi spēcīga, bet, manuprāt, pietiekami. Labi, ka autore uzrakstījusi to tādā jauniešu romāna stilā, jo nevisi ir gatavi lasīt biezas, faktiem pārbāztas enciklopēdijas. Grāmatas autore, starp citu, ir Lietuviete, kuras ģimene bēga uz Vācīju, lai paglābtos no deportācijām. Rūta Šepetis uzauga Amerikā, un uzrakstīja šo grāmatu, jo, viņasprāt, par deportācijām tiek runāts parāk maz. Tad nu tā bija nedaudz jāaizdomājas. Latvijā par to runā ik palaikam un jebkurš latvietis zina, kas ir deportācijas, jo latviešus deportēja. Bet kā ir Amerikā? Vai par to tiešām runā tik maz, ka autorei bija jāuzraksta grāmata, vai tas tomēr vairāk jūtu iespaidā?

10/10.

Foto šeit!

Zenta Ērgle “Starp mums, meitenēm, runājot”

No Zentas Ērgles neko nebiju lasījusi (varbūt kaut ko skolā, bet vispār Z. Ērgle ir iekļauta skolas programmā?), bet kopš bloga laikiem kaut kā gribēās izlasīt ”Starp mums, meitenēm, runājot”, jo īsti navarēja saprast, par ko tad tu ir – pēc nosaukuma izklausās pēc kaut kāda klaču stāstiņa, bet vecāki cilvēki, nu tādi – manu vecēku vecumā, baigi safanojušies. Jānoskaidro vien bija.

Pirmajā daļā lasītāji tiek iepazīstināti ar 8. klases skolēniem, kuriem, vairāk vai mazāk, izseko šajā daļā. Tuvāk tiek aprakstītas kautrīgās, kārtīgās Baibas domas, ģimenes attiecības un sapņi, kurus Baiba cenšas piepildīt. Baibai tiek arī uzlikts pienākums klasē – viņai jāparūpējas par klases jauniņo Daumantu, jāpanāk, lai viņš kļūst prātīgāks savos nedarbos un jāpalīdz mācībās. Daumants un Baiba sāk sēdēt vienā solā, lai Daumantam nebūtu jāsēž ar savu draugu, kuram ar patīk darīt visvisādas nekārtības. Šajā brīdī jau viss ir daudz maz skaidrs.

Otrā daļa ”Bez piecām minūtēm pieauguši” tiek uzrakstīta, jo lasītāji autorei lūguši. Šajā daļā apraksta to pašu galveno varoņu dzīves, bet pienāk klāt vēl pāris, kā, piemēram, cacīgā Dēzīja un masīvā, garā bārene Svetlana, kā arī citi, jo Daumants, Baiba un Dace ir nonākuši kādā profesionāli tehniskajā šuvēju vidusskolā. Šajā daļā notikumi ir nedaudz nopietnāki, jo vidusskolas vecumā parādās arī citi veidi, kā izklaidēties, jo gribas izbaudīt jaunību.

Trešā daļa ”Nosargāt mīlestību” tiek uzrakstīta, jo lasītāji vēlējās uzzināt kādi ir galveno varoņu pirmie soļi lielajā dzīvē, kad diploms iegūts un attiecības nodibinātas. Tajā tiek parādīts, ka visās attiecībās, arī tajās kvēli gaidītajās un mīlestības pilnajās, ir problēmas. Tāpat tiek aprakstītas varoņu gaitas darbā, viņu iejušanās kolektīvā un naudas novērtēšana. Kā arī, cik tad grūti ir piepildīt savus sapņus, un izdarīt pareizo izvēli, lai pats būtu laimīgs un nesāpinātu citus.

Grāmata lasījās ļoti viegli un raiti. Tajā nav apakšā tāds baigais stāsts, bet vienkārši aprakstīta ikdiena, parādītas visdažādākās situācijas, cilvēki un viņu rīcības. Interesanti bija novērot kāda ir dabiska reakcija uz tādām ikdienišķākām problēmām, jo mūsdienās ir tik daudz grāmatu un seriālu/filmu, kur notikumi nudien nav ikdienišķi un stāstu varoņi nudien nereaģē normāli.

Bet grāmata patīkama, 8/10.

Foto šeit!