Māris Bērziņš “Svina garša”

svina-garsaMeistarīga, vijīga valoda un raita notikumu gaita apgrūtina grāmatas nolikšanu malā, līdz tā ir spiesta lieta, jo pēc aptuveni trīs stundām jāceļas un jādodas savās dienas gaitās. Bet, tā nopietni, par romānu biju dzirdējusi tikai labas atsauksmes, tomēr tas mani vienalga pārsteidza. Gribas sacīt – pārsteidza pozitīvi. Bet vai par šo laika posmu un romānā attēlotajiem notikumie var maz lietot tādus spilgtus vārdus?

Romānā tiek atspoguļota Matīsa Birkena dzīve Otrā pasaules kara laikā, 1939. – 1941. gadu Latvijā. Matīss, vēl jauns puisis, dzīve pašā plaukumā, mazliet pāri divdesmit gadiem. Matīss dzīvo Torņkalnā, kopā ar savu mammu un patēvu, baltvācieti, Volfgangu. Strādā viņš par krāsotāju, kopā ar Koļu. Brīvajā laikā lasa grāmatas. Vispār jau baigi mīl dzīvi, vienīgi ar meitenēm kaut kā neveicas. Izrunājies ar draugu Koļu, piedzīvojis kauna sajūtu, tomēr abi vienojas par rīcību, kas atvieglotu izpriecu un baudas dzīvi, un ar medicīnas palīdzību Matīsa problēma tiek novērsta. Matīss laiku lieki netērē un drīz pēc tam pirmo reizi iemīlas. Taču, Matīss šo trīs gadu laikā piedzīvo visu ko, sākot jau ar varu maiņām – sākumā Latvija, tad PSRS, tad Vācija.

Kad Krievu vara ienāk Latvijā, arī Matīsa dzīvē sākas pārmaiņas. Izrādās, draudi bijuši patiesi, tā nav tik tāda spriedelēšana vien bijusi. Latvijas valsts tā vienkārši vairs nav. Patēvs, lai gan Latvijas patriots, kopā ar māti galu galā pamet Latviju un pārceļas uz Vāciju, pārrakstot māju Matīsam. Sakarā ar izmaiņām arī krāsotāju darbā un sekojot Koļas piemēram, Matīss pamet darbu. Šeit arī Matīss sastopas ar dažādajiem viedokļiem par jauno varu no saviem tautiešiem – pats un citi tuvinieki to neatzīst un labprātāk dzīvotu kā iepriekšs, bet, piemēram, viņa mīļotā meitene tīri labi iejūtas jaunajā sistēmā un to pat atbalsta un slavē, kamēr citi tautieši strikti nostājas pret savējiem. Tad nu kādu laiku Matīss klīst viens pats pa māju un garlaikojas, līdz nejauši satiek veco skolas biedru Rūdi. Abi jaunieši izlemj dzīvot kopā Matīsa mājās un pavasaris paiet vienās ballītēs – alkohols un meitenes.  Atstājuši tautas, varas un iekārtas problēmas un norises malā uz kādu brīdi, puiši, beidzot izballējušies, saprot, ka tādu dzīvesveidu vairs nevar turpināt. Tad nu viņi attopas vienā no smagākajām naktī Latvijas vēsturē, no malas redzot deportāciju šausmas.

Atmodies no slinkā dzīvesveida, Matīss atkal uzsāk strādāt. Šoreiz gan ne par krāsotāju, bet par kapraci, vēlāk šis amats gan ietvers sevī vēl lielāku ironiju. Drīz vien tautu sasniedz ziņa, ka sācies karš – Vācija uzbrūk Padomju armijai. Visiem notikumiem pa vidu, notiek starpgadījums, kura laikā Matīss tiek sašauts, iedragājot žokli un pazaudējot spēju runāt. Nu viņa mutē uz mūžu iegulstas simboliskā svina garša. Cilvēkos rodas cerība, ka beidzot notiks atbrīvošana no briesmīgās Padomju varas. Karš paliek karš, bet, varbūt tomēr Vācijas paspārnē būtu nedaudz vieglāk? Turpinot dzīvot Torņkalna mājā kopā ar Rūdi, kura patēvs, starpcitu, ir ebrejs, uz brīdi šķiet, ka varbūt ir mierīgāki laiki? Taču, visi zinām Vāciešu attieksmi pret ebrejiem Otrā pasaules kara laikā un izrietošās sekas. Turpmāk romānā tiek aprakstīta varoņu dzīve un notikumi Vācijas valdīšanas laikā.

…ja viena tauta nicina citu, tad ir slepkavošana, bet, ja tautietis piebeidz tautieti, tas man izskatās pēc pašnāvības. Kā tautas pašnāvība, es domāju.

Tas pārsteigums, kuru sakumā minēju – biju pārsteigta, ka autors kā romāna galveno notiku izvēlējies tieši holokaustu. Visiem, protams, zināms, bet Latvijā tas tik daudz gan netiek apstāstīts.  Reiz kaut kur lasīju, ja nemaldos, Rūtas Šepetis intervijā, ka viņa grāmatu [par deportācijām] rakstījusi, jo pasaulē ne visi par to ir informēti. Un tad nu es domāju – bet kā, pie mums taču par to tik daudz runā, vai citur tā nav? Šeit es sapratu autora ideju atspoguļot tieši holokausta notikumus – jo par to, kas holokausta laikā noticis Latvijā, nemaz tik bieži nerunā un vēstures stundās neuzsver. Kāpēc?

Gribu ticēt arī citiem, bet vairs nevaru. Dievam ticu? It kā jau vēl ticu, bet nesaprotu – Viņam savi, man nenojaušami plāni. Baiļu no nezināmā, no ciešanām manī noteikti ir vairāk nekā ticības Dievam. Atskāršu, cik viegli spēju apliecināt ticību, kad biju drošībā un pie labas veselības. Tagad gribas vien kliegt kā Kristum pie krusta: Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis!?

Nedaudz atkāpjoties no vēsturiskajiem faktiem, varu piebilst, ka romāns tiešām plūstoši uzrakstīts, liekot lasītājam iejusties Matīsa ādā, it sevišķi zinot, kas noticis un, kas notiks. Neteikšu, ka darbības ir neparedzamas, jo tomēr vēsturi zinām, bet laikam tieši tas liek pastirpināti izjust varoņu bēdas un notikumus – apziņa, ka kas tāds reāli ir noticis. Romānā attēloti pavisam parasti cilvēki ar savām raizēm un problēmām, domām par savu ikdienu. Tā ikdiena arī ļoti labi atspoguļota – autors izmeklējies sīkumus un detaļas, lai šo ikdienu tik precīzi apzīmētu. Un tad vēl šeit attēlots, cik gan ļoti mūsu dzīves un likteņus ietekmē vienkāršas nejaušības– atrašanās neīstajā laikā un neīstajā vietā. Matīss kā varonis, parasts cilvēks, un lieliski parādītas arī viņa izjūtas – mīņāšanās starp dzīvi un nāvi, upurēties vai savtīgi domāt tikai par sevi? Pašam gan reizēm likās, ka tāds gļēvs puika vien ir, bet šo smago izvēļu brīži pierādīja pretējo. Diemžēl, varbūt reizēm tiešām ir vienkārši egoistiski jādomā par sevi? Un šeit tā kapraču ironija atkal.

10/10 – iespējams, mūsdienu labākais latviešu rakstnieka romāns.

Advertisements

Gundega Repše “Bogene”

501174Pavisam nejauši manās rokās nonāca Gundegas Repšes Bogene, no vēstures romānu sērijas MĒS. Latvija, XX gadsimts. Nosaukums pilnībā svešs, uz aizmugurējā vāka īsta izklāsta par pašu romānu nebija. Toties beidzot manās rokās bija grāmata no iepriekšminētās sērijas un arī Repšes darbus vēl nebiju lasījusi.

Romānā attainoti 1940.-1941. gadu notikumi no Lesteru ģimenes skatapunkta. Viennozīmīgi, viens no sāpīgākajiem laika posmiem Latvijas vēsturē. Grāmatā tika vairāk vai mazāk apskatīti un pieminēti visu ģimenes locekļu likteņi, bet Repše tomēr lielāku uzsvaru lika uz ģimenes sievietēm – meitu Loti un māti Bertu. Repše meistarīgi parādīja sievišķo spēku. Romānā pieminot Loti, nemitīgi tika skandināts, cik meitene drosmīga. Bet Berta – sieviete ar trim bērniem, mašīnu un saimniecību – lieliski tiek galā viena, kamēr vīrs Ģederts, jūrnieks, patstāvīgi brauc jūrā. Tomēr abas nepazaudē savu sievišķību, maigumu, mīlestību. Pēcāk romānā kā lielisks sievietes šarms un spēks, tiek pieminēta arī tāda personība kā Aspazija.

Apstādināt vilcienu. Nogalināt sargus. Izlaist lopus no lopu vagoniem un atdot viņiem cilvēku sejas.

Vērot, redzēt līdz kauliem, aiz muskuļiem, šķirt asinsvadus kā zirnekļa tīklus, sagrābt kulakā ikviena varmākas vai nelieša dvēseli, tad spiest, žņaugt un izgriezt laukā atbildi uz „kāpēc” par katru cenu.

Ko mēs vispār darīsim? Mūsu ir tik maz. Un mēs visi viens otru nīstam. Visi gribam atriebties. Par dzīvēm, kādas tās katram iznākušas.

Tomēr stāsts nav tikai par Loti un Bertu. Romānu caurvij pārsēgšanās no viena tēla uz otru, iepazīstot arī citus Lesteru ģimenes locekļus, kā Doroteju, Maksimilianu, Bertoldu. Tas gan šķitīs dīvaini uzzinot, cik plāna ir grāmata. Un atzīšu, tas tomēr radīja grūtības arī lasot. Diezgan bieži bija taustīšanās pa miglu. Repše romānu veidojusi no dažādu cilvēku atmiņu skatapunkta, attiecīgi, hronoloģija netiek īsti ievērota un stāstnieki bieži mainījās. Kas apgrūtināja sākotnēji saprast notikuma jēgu. Protams, daudz tika uzsvērti dažādi vēsturiski notikumi, pat sīkas detaļas, bet pamatā tika attainotas cilvēku izjūtas, pārdzīvojumi, atmiņas. Katra epizode tika aprakstīta ļoti tēlaini, cik noprotu, tas ir Repšes stils. Savā ziņā likās dīvaini, ka par šādu laika posmu izmanto tik daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, bet, no otras puses, māksla, skaisti apraksti varēja būt tas, kas palīdzēja to laiku cilvēkiem izturēt? Lasot romānu, nelikās nopietns šis piegājiens, protams, saprotot autores ideju, šķiet savādāk. Grūti bija uztvert, jo salīdzināju to ar citām grāmatām par attiecīgo laika posmu, kur tika izmantoti daudz asāki izteiksmes līdzekļi. Šķiet, vienīgā vieta, kur tiešām sažņaudzās sirds, bija pēdējā rindkopa.

No kā es visvairāk baidos? Ka nāve varētu izrādīties stiprāka par mīlestību.

Bija neatceļami svarīgi sapņot par dzīvi, kāda tā būs.

6/10 – Visā visumā par grāmatu – sajūsmā nebiju, bet patika autores ideja par lēkāšanu laika posmos, jo tas jau ir tas veids, kā atmiņas mainās galvā.  Vai lasīšu vēl ko no Repšes? Iespējams, nē.