Alfreds Dziļums “Kurzemīte, sērdienīte”

15182437_1103809273067991_1564061843_oPar darba tapšanu īsti nekādu informāciju neatradu, tāpēc radās neliela neskaidrība par to. Principā, tas varētu būt gan autora brīvs stāstījums par laika periodu, balstoties uz faktiem, vai arī kādas sievietes, galvenās varones, tāds kā atstāstījums vai pierakstu izklāstīšana. Romānā pāris dotie pavedieni vairāk virza domas par labu otrajam variantam.

Nosacītī otrā daļa romānam „Kurzemes sirds vēl dzīva”, par kuru rakstīju iepriekš. Ar jau iepazītajiem varoņiem šajā romānā gan vairs nebūs iespēja sastapties, bet darbība turpinās 1946. gada novembrī, tieši gadu pēc iepriekšējā romāna darbības beigām.

Šeit tad tā doma bija pastāstīt, kāda bija latviešu zemnieku dzīve padomju laikos. Ar visiem ierobežojumiem, prasībām, trūkumu un smago darbu. Stāsts tieši koncentrēts uz kādas sievietes dzīvi, cik noprotams, tad tās ir viņas pašas rakstītās piezīmes, tā nu man arī netapa skaidrs, cik šeit daudz no Dziļuma ir ielikts. Šī sieviete – māte diviem maziem bērniem. Ar viņiem kopā dzīvo viņas vīramāte, bērnu vecmāte. Lēnām romāns izriet cauri ģimenes dzīvesstāstam un galvenās varones uzticības personu gaitām. Mazliet vairāk tas tiek koncentrēts tieši uz 40. gadu beigām, kad bērni vēl ir mazi un darbi nav nekādi labu labie, tāpēc ar dzīvošanu ir grūtāk. Vēlāk gan lasītājs tiek iepazīstināts, kā tad šī padomju iekārta un varoņu dzīves ir attīstījušās un mainījušās pēcāk, kad bērni jau izauguši. Bet, lai kā arī nebūtu, lasītājs tiek atstāts ar cerību stariņu par varones dzīvi arī vēlēkā nākotnē un šoreiz bez padomju smagā jumta.

Pēc „Kurzemes sirds vēl ir dzīva” šīs romāns nešķita tik informācijas un pārdzīvojumu piesātināts. Kā gan ne, tajā vēl bija diezgan aktīva karošana, šeit sākas dzīve pēc tās. Cerības par brīvu valsti un ļaudis, kuri ir pret jaunuzspiesto iekārtu joprojām vēl pastāv, bet caur rindām tomēr manāma tāda kā samierināšanās ar situāciju un pārdzīvošana par bijušo, ne vairs tik liela degsme par iespējamo brīvības atgūšanu.

9/10. Romāns sastādīts labi, arī raiti lasās, bet nevaru beigt saīdzināt ar pirmo Dziļuma darbu par Kurzemi, kurš šķita ievērojami spilgtāks, tāpēc atzīme attiecīga. Drīzāk varētu sacīt tā – ja interesē tēma, tad grūtības nebūs, bet, ja tēma līdz galam neaizrauj, tad šis, šķiet, nav īstais romāns, ar kuru sākt.

Advertisements

Alfreds Dziļums “Kurzemes sirds vēl dzīva”

kurzemes-sirds-vel-dzivaa-dzilumsPavisam savādas sajūtas pārņēma izlasot šo grāmatu tieši 18. novembra rītā. Lai gan visu lasīšanas laiku nepameta tāda neizprotama uztraukuma sajūta. Un nepamet joprojām. Stāsts par latviešu partizāniem Kurzemē, 1945. gadā, no maija līdz oktobra beigām.

Lai gan izdots romāna veidā, pamatā ir patiesas liecības. Principā, grāmatā viss stāsts ir veidots pēc diezgan tieša varoņu atmiņu atstāstījuma, kā arī hronoloģiskā kārtībā izvietoti ļoti daudzi precīzi izraksti no mežabrāļu dienasgrāmatām. Savijot to visu lasītājam viegli uztveramā veidā.

Respektīvi, stāsts par mežabrāļu dzīvi, grūtībām dzīvojot mežā, savstarpējām attiecībām starp mežabrāļiem un viņu atbalstītājiem, cīnieņiem ar okupantiem, nespēju aizmirst brīvo Latviju un visu, kas tajā palicis. Stāsts pakāpeniski vijas cauri mežabrāļu nokļūšanai mežā, kā viņi pēcāk satiekas, izvietojas grupās un nostiprinās par nopietniem biedriem. Kā arī svarīgs aspekts stāstā – šaustīšanās starp palikšanu Latvijā, mēģināšanu cīnīties pret okupantiem, palīdzības gaidīšanu vai došanos prom uz Zviedriju, domājot par sevis paša dzīvību.

Zem slapjām drēbēm viņa krūtis sildīja cieši apjozts nacionālais karogs. Baltais brīvības zieds starp asins krāsām…Varbūt to vajadzēja iemest jūrā. Okupētā dzimtenē brīvības skaistais zieds varēja atsaukt tikai mokas un nāvi. Bet viņš to nepameta.

Lai cik arī nebija dzirdēts, kā citi latvieši partizānus atbalstījuši un palīdzējuši viņiem, brīnumaina šķita šī nesavtīgā un drosmīgā latviešu saimnieču un saimnieku rīcība tik draudīgos laikos. Par pašiem partizāniem nemaz nerunājot – lai kādi arī vēlāk izvērtās viņu likteņi, tā bija milzīga uzdrīkstēšanās stāties pretī krieviem ne vienu reizi vien. Viens no drosmīgākajiem plāniem, kuru viņi arī īstenoja, bija izveidot Kurzemes nacionālo partizānu grupu vadītāju sanāksmi. Tāpat arī tiek lauzts mīts, ka starp partizāniem bija tikai vīrieši – uz dzīvi mežā, tieši romāna galvenajās partizānu grupās, bija parakstījušās trīs sievietes, kuras bezbailīgi cīnījās kopā ar pārējiem mežabrāļiem.

Pēteris čakli pievāca pārtiku. Jānis it kā vilcinājās, apmulsis no svešās Saimnieces labvēlības. Un nodomāja – latvieši esot skaudīgi, ķildīgi, nesaticīgi…Bet, lūk, kas notiek tautas posta un sēru dienās!

Vispār nobrīnījos par Dziļuma spēju tik skaisti, reizē nepārspīlēti, bet dzīvi atstāstīt visus ierastos ikdienišķos notikumus vai dabas aprakstus, nepieļaujot lasītājam nemaz iespēju pie tiem garlaikoties. Bet, tas, visticamāk, skaidrojams ar to, ka pats Dziļums pēc kara uzsācis dzīvi Zviedrijā, tādēļ noprotu, ka viņa ilgas pēc brīvās dzimtenes atspoguļojās arī viņa literatūrā.

Tāpat spilgti un satraucoši autors apraksta arī kaujas un starpgadījumus mežā, kā arī pāris varoņu atmiņas par pabūšanu čekā. Šie stāsti izraisīja dažādas emocijas, pēdējais – vēlmi vemt.. Lasot šo grāmatu tā satraukuma sajūta nepazuda arī tādēļ, ka līdzi sekoja tā apziņa, kas viss norisinās pēc patiesiem notikumiem un šeit nebūs jauku, rožainu un laimīgu beigu tur, kur tādas nebija, tikai lai grāmatas lasītājam būtu prieks.

10/10. Spēcīgi.

Mihals Vīvegs “Suniski pasakainie gadi”

suniski-pasakainie-gadi_vaks_original Šī grāmata savu  popularitātes vilni Latvijā jau pārdzīvojusi kādus trīs četrus gadus atpakaļ. Ja atmiņa mani neviļ, tad iesāku to lasīt vismaz divas reizes, bet tālāk par pāris lappusēm nekādi netiku. Tad nu tagad, pēc vairākiem gadiem, atkal tai pieķēros un labi, ka tā!

Darbība sākas 1960. gadā, Prāgā. Romānā tiek atpoguļota Kvido dzīve  – sākot jau ar dzīvošanos vēl mammas vēderā līdz pat paša Kvido pirmdzimtajam. Bet ne tikai par Kvido. Tā kā sižets iet cauri Kvido dzīvei, tas neiztiek arī bez Kvido ģimenes – mammas un tēta, mazā brāļa un vecvecākiem. Ļoti izteikti tiek aprakstītas Kvido mammas un tēta savstarpējās attiecības un dzīves krustceles, cik nu Kvido tos spējis aptvert.

Ziniet, reizēm tā vien prasās kādu atpūtas gabalu, bet jau slikti metās no jauniešu bestselleriem un sieviešu romāniem? Tad ir jāņem šis romāns! Tas reizē ir viegls, bet tomēr diezgan nopietns.  Asprātīgs un sirsnīgs, arī pārgalvīgs. Šķiet, paņemot rokās grāmatu, smaids sejā parādās nemaz pašam nemanot un tāds tur arī paliek visas lasīšanas gaitā. Tomēr, mirklī, kad šī pozitīvā vide jau sāk kļūt nospiedoša un nedaudz apnicīga, negaidot notiek kāds pavērsiens, kas liek lasītāja elpai aizrauties un sirdij mazliet iesāpēties…

– Cilvēkam laikam nevajadzētu būt nepieklājīgam, – viņš sacīja Kvido. – Varbūt pat ne tad, kad viņam taisnība. Vai pamēģināsi to iegaumēt?

Autoram ļoti labi izdevies izvedot varoņu personības un tās aprakstīt tik dažādos veidos. Man vienmēr ir šķitis, ka nejau to sižetu izveidot ir tik grūti, bet tieši stāstā darbojošās personas, jo, ja tās būs perfekti izstrādātas, tad stāsts pats par sevi tālāk raisīsies. Un šeit tādas bija. Pat ne tik svarīgi, kādi notikumi notiek fonā šajai ģimenei, jo tā pati ir tik interesanta, ka spēj par aizraujošu notikumu padarīt jebko! Viss ir tik spilgti aprakstīts, ka pašam šķiet, ka esi klāt un to piedzīvo kopā ar grāmatas varoņiem. Ir gan par ko pasmieties, gan ciniski pasmaidīt, gan uzslavēt, gan pabrīnīties.

8,5/10

Andris Kolbergs “Ēna”

12448545Andris Kolbergs ir izdaudzinātais kriminālromānu meistars latviešu literatūrā. Ar to arī neviļus sanāca iesākt novembri – latviešu literatūras mēnesi. Ēna (1985) man ir pirmais darbs no Kolberga, kuru izlasīju bez īstas nojausmas, par ko tas ir, jo tieši šis romāns, šķiet, nav izplatīts lasītāju – rakstītāju vidū.

Neliels apskats par pašu sižetu. Ēriks – kārtīgs pilsonis un stikla fabrikas darbinieks, precējies un abiem ar sievu ir jauka, maza meitiņa. Viktors – stāsta noziedznieks, vairāk darbojas ar zagšanu un tamlīdzīgi, iecienīts kolēģis Maskačkas pusē. Zaiga – karjeriste, neizveidojusi ģimenes dzīvi un nodevusies darbam neizdevušās mīlestības dēļ vēl skolas laikā, joprojām ar to apsēsta. Romāns ik pa nodaļai pārlec un stāstījums notiek no cita personāža skatījuma, tāpēc lieliski iepazīstam visus trīs pieminētos. Tas arī pārlec laikā ar apstāstījumiem gan no varoņu dzīves senākiem laikiem, gan mūsdienām, tādējādi ir iespēja vērot, kā šo cilvēku dzīve ir (vai nav) izmainījusies. Nejaušības pēc, bet diezgan interesantā un nedaudz smieklīgā veidā, Ēriks un Viktors satiekas un secina, ka viņiem, pavisam atšķirīgiem cilvēkiem ar dažādiem dzīves uzskatiem un vērtībām, tomēr ir kaut kas kopīgs. Tad nu tālāk romānā puiši mēģina atšķetiņāt tā iemeslus un pagātnes noslēpumus.

– Cietušais, kam Tarakāns vilcis ārā maku, viņu mežonīgi piekāvis. […] Visa seja, viss uzvalks asinīm noplūdis, – Koļa-Koļa činkstēja. – Tauta nekaunīga palikusi! Likumīgais zaglis, visus Ziemeļus izsēdējis… Tur neviens pirkstu pret viņu nav pacēlis, bet te kāds freijers drīkst piekaut līdz asinīm!

Kas mani skumdināja šajā grāmatā – man īsti neiepatikās neviens no varoņiem, ar nevienu no viņiem nespēju personalizēt sevi, kas manāmi samazināja romāna baudīšanu. Zaiga nu galīgi nepatika – nerunājot par viņas lomu un ietekmi romāna attīstības gaitā, bet, saņemies sieviete – ir dzīve arī bez vīrieša, kurš tevi pat neprot novērtēt, ir, saņemies, lūdzu! Autora vēlme, šķiet, bija vienkārši šos varoņus padarīt pēc iespējas reālistiskākus un ne tik perfektus. Un šādā veidā atspoguļot to, cik ļoti vispār lēmumi šajā dzīvē ietekmē cilvēkus – un ne tikai pašu lēmēju, bet ar viņu tieši un netieši saistītos. Šī dažādo cilvēku dzīves attīstība, rakstura augšana un nostiprināšanas, savstarpējās attiecības, ģimenes patiesais spēks, dusmas, sāpēs un pieļauto kļūdu sekas  – tas šoreiz bija uzmanības centrā un, manuprāt, visveiksmīgāk izstrādātais romānā.

 – Nē, tradīcijas un pat domāšana viņiem patiešām ir citāda. Es tur esmu bijis.

 – Bet kāpēc tev viņiem jāpiemērojas? – Fiļipjonoks noprasīja. – Ne tu brauc ciemos, bet pie tevis brauc.

Jā, dektīvs tas ir, bet šoreiz bez lieliem piedzīvojumiem un košiem aprakstiem (bet tā stikla rūpnīca – man, kam nav nekādas saistības ar to dzīvē bijušas – maģiski!). Šeit, kā jau teicu, par diezgan parastiem personāžiem, kādus varam katru dienu ielās sastapt. Un darbības norise ir Rīga – varbūt kaut kādā veidā dažās epizodēs autors ir mēģinājis ieviest šo piedzīvojuma un baiļu dvesmu, tomēr, dzīvojot Rīgā un pārzinot tās kaktus, gribot negribot, to sajūtu bija pagrūti noķert. Ja vietas norise ir vietā, kuru nepārzini, tad, droši vien, ir vieglāk.

7/10