Māris Bērziņš “Svina garša”

svina-garsaMeistarīga, vijīga valoda un raita notikumu gaita apgrūtina grāmatas nolikšanu malā, līdz tā ir spiesta lieta, jo pēc aptuveni trīs stundām jāceļas un jādodas savās dienas gaitās. Bet, tā nopietni, par romānu biju dzirdējusi tikai labas atsauksmes, tomēr tas mani vienalga pārsteidza. Gribas sacīt – pārsteidza pozitīvi. Bet vai par šo laika posmu un romānā attēlotajiem notikumie var maz lietot tādus spilgtus vārdus?

Romānā tiek atspoguļota Matīsa Birkena dzīve Otrā pasaules kara laikā, 1939. – 1941. gadu Latvijā. Matīss, vēl jauns puisis, dzīve pašā plaukumā, mazliet pāri divdesmit gadiem. Matīss dzīvo Torņkalnā, kopā ar savu mammu un patēvu, baltvācieti, Volfgangu. Strādā viņš par krāsotāju, kopā ar Koļu. Brīvajā laikā lasa grāmatas. Vispār jau baigi mīl dzīvi, vienīgi ar meitenēm kaut kā neveicas. Izrunājies ar draugu Koļu, piedzīvojis kauna sajūtu, tomēr abi vienojas par rīcību, kas atvieglotu izpriecu un baudas dzīvi, un ar medicīnas palīdzību Matīsa problēma tiek novērsta. Matīss laiku lieki netērē un drīz pēc tam pirmo reizi iemīlas. Taču, Matīss šo trīs gadu laikā piedzīvo visu ko, sākot jau ar varu maiņām – sākumā Latvija, tad PSRS, tad Vācija.

Kad Krievu vara ienāk Latvijā, arī Matīsa dzīvē sākas pārmaiņas. Izrādās, draudi bijuši patiesi, tā nav tik tāda spriedelēšana vien bijusi. Latvijas valsts tā vienkārši vairs nav. Patēvs, lai gan Latvijas patriots, kopā ar māti galu galā pamet Latviju un pārceļas uz Vāciju, pārrakstot māju Matīsam. Sakarā ar izmaiņām arī krāsotāju darbā un sekojot Koļas piemēram, Matīss pamet darbu. Šeit arī Matīss sastopas ar dažādajiem viedokļiem par jauno varu no saviem tautiešiem – pats un citi tuvinieki to neatzīst un labprātāk dzīvotu kā iepriekšs, bet, piemēram, viņa mīļotā meitene tīri labi iejūtas jaunajā sistēmā un to pat atbalsta un slavē, kamēr citi tautieši strikti nostājas pret savējiem. Tad nu kādu laiku Matīss klīst viens pats pa māju un garlaikojas, līdz nejauši satiek veco skolas biedru Rūdi. Abi jaunieši izlemj dzīvot kopā Matīsa mājās un pavasaris paiet vienās ballītēs – alkohols un meitenes.  Atstājuši tautas, varas un iekārtas problēmas un norises malā uz kādu brīdi, puiši, beidzot izballējušies, saprot, ka tādu dzīvesveidu vairs nevar turpināt. Tad nu viņi attopas vienā no smagākajām naktī Latvijas vēsturē, no malas redzot deportāciju šausmas.

Atmodies no slinkā dzīvesveida, Matīss atkal uzsāk strādāt. Šoreiz gan ne par krāsotāju, bet par kapraci, vēlāk šis amats gan ietvers sevī vēl lielāku ironiju. Drīz vien tautu sasniedz ziņa, ka sācies karš – Vācija uzbrūk Padomju armijai. Visiem notikumiem pa vidu, notiek starpgadījums, kura laikā Matīss tiek sašauts, iedragājot žokli un pazaudējot spēju runāt. Nu viņa mutē uz mūžu iegulstas simboliskā svina garša. Cilvēkos rodas cerība, ka beidzot notiks atbrīvošana no briesmīgās Padomju varas. Karš paliek karš, bet, varbūt tomēr Vācijas paspārnē būtu nedaudz vieglāk? Turpinot dzīvot Torņkalna mājā kopā ar Rūdi, kura patēvs, starpcitu, ir ebrejs, uz brīdi šķiet, ka varbūt ir mierīgāki laiki? Taču, visi zinām Vāciešu attieksmi pret ebrejiem Otrā pasaules kara laikā un izrietošās sekas. Turpmāk romānā tiek aprakstīta varoņu dzīve un notikumi Vācijas valdīšanas laikā.

…ja viena tauta nicina citu, tad ir slepkavošana, bet, ja tautietis piebeidz tautieti, tas man izskatās pēc pašnāvības. Kā tautas pašnāvība, es domāju.

Tas pārsteigums, kuru sakumā minēju – biju pārsteigta, ka autors kā romāna galveno notiku izvēlējies tieši holokaustu. Visiem, protams, zināms, bet Latvijā tas tik daudz gan netiek apstāstīts.  Reiz kaut kur lasīju, ja nemaldos, Rūtas Šepetis intervijā, ka viņa grāmatu [par deportācijām] rakstījusi, jo pasaulē ne visi par to ir informēti. Un tad nu es domāju – bet kā, pie mums taču par to tik daudz runā, vai citur tā nav? Šeit es sapratu autora ideju atspoguļot tieši holokausta notikumus – jo par to, kas holokausta laikā noticis Latvijā, nemaz tik bieži nerunā un vēstures stundās neuzsver. Kāpēc?

Gribu ticēt arī citiem, bet vairs nevaru. Dievam ticu? It kā jau vēl ticu, bet nesaprotu – Viņam savi, man nenojaušami plāni. Baiļu no nezināmā, no ciešanām manī noteikti ir vairāk nekā ticības Dievam. Atskāršu, cik viegli spēju apliecināt ticību, kad biju drošībā un pie labas veselības. Tagad gribas vien kliegt kā Kristum pie krusta: Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis!?

Nedaudz atkāpjoties no vēsturiskajiem faktiem, varu piebilst, ka romāns tiešām plūstoši uzrakstīts, liekot lasītājam iejusties Matīsa ādā, it sevišķi zinot, kas noticis un, kas notiks. Neteikšu, ka darbības ir neparedzamas, jo tomēr vēsturi zinām, bet laikam tieši tas liek pastirpināti izjust varoņu bēdas un notikumus – apziņa, ka kas tāds reāli ir noticis. Romānā attēloti pavisam parasti cilvēki ar savām raizēm un problēmām, domām par savu ikdienu. Tā ikdiena arī ļoti labi atspoguļota – autors izmeklējies sīkumus un detaļas, lai šo ikdienu tik precīzi apzīmētu. Un tad vēl šeit attēlots, cik gan ļoti mūsu dzīves un likteņus ietekmē vienkāršas nejaušības– atrašanās neīstajā laikā un neīstajā vietā. Matīss kā varonis, parasts cilvēks, un lieliski parādītas arī viņa izjūtas – mīņāšanās starp dzīvi un nāvi, upurēties vai savtīgi domāt tikai par sevi? Pašam gan reizēm likās, ka tāds gļēvs puika vien ir, bet šo smago izvēļu brīži pierādīja pretējo. Diemžēl, varbūt reizēm tiešām ir vienkārši egoistiski jādomā par sevi? Un šeit tā kapraču ironija atkal.

10/10 – iespējams, mūsdienu labākais latviešu rakstnieka romāns.

Gundega Repše “Bogene”

501174Pavisam nejauši manās rokās nonāca Gundegas Repšes Bogene, no vēstures romānu sērijas MĒS. Latvija, XX gadsimts. Nosaukums pilnībā svešs, uz aizmugurējā vāka īsta izklāsta par pašu romānu nebija. Toties beidzot manās rokās bija grāmata no iepriekšminētās sērijas un arī Repšes darbus vēl nebiju lasījusi.

Romānā attainoti 1940.-1941. gadu notikumi no Lesteru ģimenes skatapunkta. Viennozīmīgi, viens no sāpīgākajiem laika posmiem Latvijas vēsturē. Grāmatā tika vairāk vai mazāk apskatīti un pieminēti visu ģimenes locekļu likteņi, bet Repše tomēr lielāku uzsvaru lika uz ģimenes sievietēm – meitu Loti un māti Bertu. Repše meistarīgi parādīja sievišķo spēku. Romānā pieminot Loti, nemitīgi tika skandināts, cik meitene drosmīga. Bet Berta – sieviete ar trim bērniem, mašīnu un saimniecību – lieliski tiek galā viena, kamēr vīrs Ģederts, jūrnieks, patstāvīgi brauc jūrā. Tomēr abas nepazaudē savu sievišķību, maigumu, mīlestību. Pēcāk romānā kā lielisks sievietes šarms un spēks, tiek pieminēta arī tāda personība kā Aspazija.

Apstādināt vilcienu. Nogalināt sargus. Izlaist lopus no lopu vagoniem un atdot viņiem cilvēku sejas.

Vērot, redzēt līdz kauliem, aiz muskuļiem, šķirt asinsvadus kā zirnekļa tīklus, sagrābt kulakā ikviena varmākas vai nelieša dvēseli, tad spiest, žņaugt un izgriezt laukā atbildi uz „kāpēc” par katru cenu.

Ko mēs vispār darīsim? Mūsu ir tik maz. Un mēs visi viens otru nīstam. Visi gribam atriebties. Par dzīvēm, kādas tās katram iznākušas.

Tomēr stāsts nav tikai par Loti un Bertu. Romānu caurvij pārsēgšanās no viena tēla uz otru, iepazīstot arī citus Lesteru ģimenes locekļus, kā Doroteju, Maksimilianu, Bertoldu. Tas gan šķitīs dīvaini uzzinot, cik plāna ir grāmata. Un atzīšu, tas tomēr radīja grūtības arī lasot. Diezgan bieži bija taustīšanās pa miglu. Repše romānu veidojusi no dažādu cilvēku atmiņu skatapunkta, attiecīgi, hronoloģija netiek īsti ievērota un stāstnieki bieži mainījās. Kas apgrūtināja sākotnēji saprast notikuma jēgu. Protams, daudz tika uzsvērti dažādi vēsturiski notikumi, pat sīkas detaļas, bet pamatā tika attainotas cilvēku izjūtas, pārdzīvojumi, atmiņas. Katra epizode tika aprakstīta ļoti tēlaini, cik noprotu, tas ir Repšes stils. Savā ziņā likās dīvaini, ka par šādu laika posmu izmanto tik daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, bet, no otras puses, māksla, skaisti apraksti varēja būt tas, kas palīdzēja to laiku cilvēkiem izturēt? Lasot romānu, nelikās nopietns šis piegājiens, protams, saprotot autores ideju, šķiet savādāk. Grūti bija uztvert, jo salīdzināju to ar citām grāmatām par attiecīgo laika posmu, kur tika izmantoti daudz asāki izteiksmes līdzekļi. Šķiet, vienīgā vieta, kur tiešām sažņaudzās sirds, bija pēdējā rindkopa.

No kā es visvairāk baidos? Ka nāve varētu izrādīties stiprāka par mīlestību.

Bija neatceļami svarīgi sapņot par dzīvi, kāda tā būs.

6/10 – Visā visumā par grāmatu – sajūsmā nebiju, bet patika autores ideja par lēkāšanu laika posmos, jo tas jau ir tas veids, kā atmiņas mainās galvā.  Vai lasīšu vēl ko no Repšes? Iespējams, nē.

 

Greiems Simsions “Projekts “Rozija””

Un tad ir tādas grāmatas, par kurām visas pazīmes vēsta, ka nekā īpaša nebūs. Bet pēc neilga laika attopies pēdējās lappusēs ar kamolu kaklā un jūti, kā asaras mēģina izspiesties.

Dons Tilmans ir savādāks. Dons neprot tā īsti kontaktēties ar cilvēkiem un vispār pielāgoties sabiedrībā pieņemtajām normām, par spīti tam, ka ir universitātes profesors. Dons nekad nepārkāpj noteikumus. Viņš uzskata, ka laiks ir ļoti vērtīgs un to nedrīkst izšķiest. Tieši tāpēc katra viņa diena ir izplānota pa minūtei, nē, pat pa sekundei! To nav nemaz tik sarežģīti izdarīt, jo principā visas dienas jau iepriekš saplānotas pēc sistēmas – šī otradiena tāda pati kā nākošā, bet šī sestdiena ir tāda pati kā nākošā sestdiena. Jo ir jau sen izplānots, ko attiecīgājā dienā Dons ēd vakariņās un kurās dienās Dons tīra vannasistabu.

Bet vispār Dons nonāk pie secinājuma, ka būtu laiks apprecēties. Tā kā Donam iepazīties nesanāk un randiņi ir neveiklāki par neveiklu, un beigās tāpat izrādās, ka sievietes raksturā vai darbībās ir kaut kas nepieļaujams, viņš izdomā veidru kā no tā pavisam viegli izvairīties. Atrisinājums pavisam vienkārš – Dons izveido 16 lappušu garu anketu ar dažādiem kopdzīvei ļoti nozīmīgiem jautājumiem. Īpaši labi neveicas, jo tik daudz prasībām parastas sievietes neatbilst – ja nu atbilst, tad tomēr kaut kas noiet greizi.

Paralēli projektam ”Sieva”, Dons nodarbojas arī ar projektu ”Tēvs” jeb viņš palīdz jauniegūtajai paziņai Rozijai atrast bioloģisko tēvu. Tas ir diezgan pagrūti, jo Rozija ieņemta izlaiduma naktī, kurā bija ļoti daudz vīriešu kārtas pārstāvji un jebkurš no tiem varēja būt Rozijas tēvs. Un kā gan uzzināt, kurš ir īstais? Tā Rozija un Dons uzsāk ilgstošas DNS medības, pa ceļam piedzīvojot pa kādam jautram notikumam un nonākot pie jaunām atklāsmēm – it sevišķi Dons, jo viņš piedzīvo pārmērīgi daudz sociālo kontaktu, nākas izkāpt no saviem ikdienas rāmjiem un pat jāpārkāpj noteikumi!

Ieraugot grāmatas vāku šķita – nu, kaut kas nav, tādā mūsdienīgā stilā, atgādināja kaut kādas hakerlietas. Bet, kā jau parasti pēc grāmatas izlasīšanas – vāks tomēr iepatīkas (lai gan joprojām uzskatu, ka nav no tiem spilgtākajiem).

Dons gan nav tas izplatītākais varoņa tips, kādu sastopam grāmatās, bet laiku pa laikam tādi ir sastopami. Dons ir it kā pretstats pasaules kārtībai, bet tas viņu tieši rada tādu piemīlīgu. Dons laikam iekļūst to nedaudzo varoņu topā, kurus varbūt pat samērā labi izprotu un pielīdzinu sev.

Protams, grāmata nav ļoti oriģināla, bet tā ne mirkli nekļūst garlaicīga. Tā ir samērā smieklīga. Un ļoti jauka. Donam grāmatā piedēvēts Aspergera sindroms. Nezinu, ko autors ar to vēlējās pateikt, bet man šķiet, ka bez tā pat varēja iztikt. Vienkārši parādīt, ka parasts cilvēks arī var būt tāds kā Dons. Bet varbūt tieši tāds arī bija mēŗkis. Tās Dona pārmaiņas beigās – nedaudz tā kā tomēr par strauju, vajadzēja saglabāt lielāku vecā-Dona devu. Un ko lasīju citās atsauksmēs – esot līdzīgs Šeldonam no The Big Bang Theory – nenoliegšu – sava līdzība ir.

9/10. Vēl viena grāmata, ko iesaku.

Erina Morgensterna “Nakts cirks”

Tāds šarmants, dzirksteļains un pārsteidzošs romāns. Vislabāk, viennozīmīgi, patika tas, ka nevarēju un nesanāca paredzēt nākamo gājienu.

Romāns par cirku. Cirks, kurš tikai naktīs darbojas. Tas nemitīgi ceļo pa visu plašo pasauli. Jebkurš, kurš apmeklējis šo cirku, to nespēj aizmirst, jo ko tik iespaidīgu dzīvē bieži negadās redzēt. Ilūzijas, vēlmes, ugnus, kārtis, pulksteņi, kaķi, sarkanas šalles un āboli. Bet, ja nu tomēr cirks nav tikai cirks? Cirkā satiekas Marko un Sīlija. Sākumā viņi nemaz nemana, kas ir kas. Bet to, ka abiem varoņiem pirms daudziem gadiem pirkstā iededzināts gredzens, lasītājs gan zin. Un nav tas mīlasstāsts, kur kāds labdaris sasaistīja abus, lai augtu skaista mīlestība, nebūt ne. Tur apakšā kas daudz nezināmāks, tumšāks, maģiskāks. Kā jau teicu, grāmatai grūti bija paredzēt nākamās nodaļas vai notikumu atrisinājumu, tāpēcnemaz neiedomājieties, ka no šī apraksta visu grāmatu sapratīsiet, tur apakšā tomēr vēl kas slēpjas.

Grāmata ļoti labi, skaisti un intriģējoši uzrakstīta. Ziniet, kā reizēm gribas palasīt g9df0ec2891ddd349894d3858dc4fe7acrāmatu, lai acis nogurtu un varētu ātri aizmigt, jo rītdien agri jāceļas? Paņemot šo grāmatu, es nereti attapos pēc divām stundām, kad meigs nu galīgi vairs nenāca, tomēr apstāties lasīt arī nav iespējams. Viena no skaistākajām un labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi.

9/10. No grāmatām, ko ieteikt un neieteikt, šo noteikti iesaku! Lai maģiski un naksnīgi lasās!🙂

Džons Boins “Puisēns svītrainā pidžamā”

Maza, skaista, plāna grāmatiņa. Izvēlējos, jo filma sen noskatīta un diezgan spilgti palikusi atmiņā.

Stāsts par..par..grūti pateikt, par ko. Nežēlību? Sirsnību? Draudzību? Ģimeni? Bailēm? Naivumu? Attiecībām?

Galvenais varonis Bruno, mazs puisēns. Bruno ar ģimeni laimīgs dzīvo Berlīnē un, laiku pa laikam, dodas savās ekspedīcijās. Taču Bruno tēvs ir diezgan svarīgs vīrs un viņa priekšnieks – pats Fūrijs. Tā nu tēva darba dēļ visai ģimenei jāpārvācas uz kādu vientuļu, neomulīgu lauku māju. Vienīgi, pa savas istabas logu Bruno redz mazu ciematiņu, vai varbūt kādu fermu, kur visi staigā tādās svītrainās drēbēs. Bruno, vienam, protams, garlaicīgi, bet tur, redz, bērni var spēlēties un ālēties..Neko ļaunu nenojauzdams, Bruno izlemj doties ekspedīcijā un tā arī nokļūst līdz noslēpumainajai vietai, kur vecāki aizliedza iet. Bruno iepazīstas ar ebreju puisēnu Šmuelu, reizēm aiznes viņam kaut ko ieēst, bet reizēm Bruno pa ceļam pats kļūst izsalcis un apēd paradzēto cienastu.

Grāmata – neteiktu, ka ļoti aizraujoša, bet ir savi interesantie momenti. Pieveikt palīdzēs tas, ka īsa. Filma – šķiet, daudz labāka un izteiksmīgāka. Un beigas, tā beigu aina! Filmu vērts redzēt. Grāmatu laikam nav īsti vērs lasīt. Bet, katrā ziņā, noteikti nav nepieveicama un nav no sliktākajām, kuras lasītas.

5/10

Stīvens Čboski “Čārlijs, malā stāvētājs”

Ja godīgi, tad es pat nezinu, ko rakstīt ievadā, jo man grāmata vienkārši patika, un šeit nav vietas kaut kādiem sadzīves apstākļiem un apcerējumiem.

Par pašu grāmatu noteikti esiet dzirdējuši. Tā stāsta par pusaudža, Čārlija, jūtu pasauli. Un laikam jau jāpiebilst, ka Čārlijs nav tāds gluži parasts tīnis, kuram galvā tikai ballītes, meitenes un futbols. Nē, viņam galvā ir nepārtraukta domāšana, grāmatas un centieni iesaistīties. Čārlijs uzsāk gaitas vidusskolā, un tā kā viņam nav draugu un ir bail, viņš sāk rakstīt vēstules, nenorādod savu adresi un mainot savu un citu iesaistīto vārdus, lai viņu neatklātu. Skolā Čārliju uzrunā viņa skolotājs, Bils, kurš sāk uzdot Čārlijam izlasīt dažādas grāmatas un rakstīt par tām esejas. Un Čārlijs to ar lielāko prieku arī dara. Bet paralēli tam visam, Bils uzdrošina Čārliju iesaistīties. Iesaistītes dzīvē. Čārlijs paklausa Bila padomam un cenšās to izdarīt. Tā nu kādas futbola spēles laikā Čārlijs pieiet pie kāda puiša ar iesauku Nulle. Tā Čārlija iepazīstas ar Patriku un Semu. Un viņa dzīve var sākties. Viņam ir draugi un arī ballītes, alkohols, zālīte un cigaretes. Bet šī kompānija nebūt nav neapzinīgā, tipiskā jauniešu grupiņa. Nē, ballītes tiešām ir tikai laika pavadīšananas veids, nevis dzīvesveids. Šajā kompānijā tādas tēmas kā grāmatas, mūzika, jūtas un pasaulē notiekošais nav svešs. Ar viņiem Čārlijs piedzīvo ļoti daudz ko, ko ir vērts atcerēties. Un lasot šo grāmatu, vienīgā doma ir: kaut es pazītu šos cilvēkus!

Sema apsēdās un sāka smieties. Patriks sāka smieties. Es sāku smieties. Un es varu apzvērēt – tobrīd mēs jutāmies neierobežoti.

Man garšo cepumi, un es to saku tikai tādēļ, ka mums visiem ir jādomā par iemesliem, kāpēc dzīvojam.

Manuprāt, viņi saprata. Ne jau kaut ko konkrētu. Viņi vienkārši saprata. Un man šķiet, ka tas ir vienīgais, ko var prasīt no drauga.

Ziniet, ja reizēm ir 500lpp gara grāmata un kādu citātu iespējams izspiest tikai ar cieši sakostiem zobiem, tad šajā 250lpp garajā darbā jau sāk palikt neomulīgi, ka tik daudz teksta ir sasvītrots. Un šajā grāmatā ir pieminētas daudz visvisādu dziesmu, grāmatu un filmu, kuras tagad gribot negribot jātiekļauj savā listē un jāiepazīst, jo, ja reiz Čārlijam, Semai un Patrikam patika, tad tikai loģiski, ka patiks arī man. Jo dziemas no šīs grāmatas ekranizācijas, kuru noskatījos pirms grāmatas lasīšanas, ir iekļuvušas manā pleijlistē uz palikšanu.

Un, ja kādam klājas vēl sliktāk, tas nemaina īstenību, ka tev pieder tikai tas, kas tev pieder.

Es nerunāju par filmu, kurā attēlota studentu brālības balle. Es runāju par filmu, kurā puisis satiek jauku meiteni, kas valkā visādus džemperus un dzer kakao. Viņi sarunājas par grāmatām un dažādām tēmām un skūpstās lietū.

Pat tad, ja mūsu spēkos nav izvēlēties, no kurienes nākam, mēs tomēr spējam izvēlēties, uz kurieni ejam.

Čārlijs ir puisis, kurš, savā ziņā, tu negribētu būt, bet, ja esi viņam ļoti līdzīgs, tad šo grāmatu ļoti labi var saprast. Jā, tā ir pusaudžu grāmata, kura palīdzētu katram pusaudzim,bet, ja reiz tiešām esi līdzīgs Čārlijam, tad šī grāmata ne tikai palīdzēs, bat tu arī iejutīes Čārlija ādā un sapratīsi.

-Čārlij, vai tu vienmēr tik daudz domā?

-Vai tad tas ir slikti?

-Ne vienmēr.  Tikai reizēm cilvēki izmanto domāšanu, lai neiesaistītos dzīves norisēs.

-Vai tas ir slikti?

-Jā.

Zinu, ka, iespējams, šie skolotāji, kuri pusaudžiem palīdz jau ir apspēlēti visās iespējamajās grāmatās un filmās, tomēr Bils bija vajadzīgs. Es patiešām gribētu, lai manā dzīvē ir tāds cilvēks kā Bils. Jo viņš saprata, iedrošināja, iedvesmoja un attīstīja Čārliju. Un viņam bija jābūt skolotājam, jo vienaudzis neradītu tik lielu cieņu. Un tieši šādiem būtu jābūt visiem skolotājiem – tādiem, kuri grib un spēj iedvesmot.

-Viņš ir visa mana dzīve.

– Nekad vairs tā nesaki ne par vienu cilvēku. Pat par mani ne, – sacīja mamma.

wallflowerViennozīmīgi, šajā grāmatā bija ļoti daudz varoņu, kurus es gribētu kā reālus cilvēkus savā dzīvē. Un es pēc viņiem ilgošos.

10/10. Čārlijs ir pelnījis augstāko. Un šī grāmata ir pelnījusi atrasties grāmatu plauktā, lai kadreiz to varētu iedod izlasīt arī saviem bērniem.

Ar mīlestību,

Čārlijs

Megija Stīvotera: ”Trīsas”, “Svārstības”, “Mūžam”

megijastiivoteratoreiz – tagad – mūžam.

Beidzot piebeidzu Stīvoteras vilku triloģiju. Un beidzot  tikai tāpēc, ka grāmata nav tik laba, lai pirktu un ievietotu personīgajā grāmatu plauktā, bet ir pietiekami laba, lai izgaidītu bibliotekā garās rindas, lai beidzot piekļūtu triloģijas pēdējajai daļai.

Kārtējo reizi gribu izteikt milzīgu komplimentu par skaistajiem vāka noformējumiem, kā arī vēlos piebilst, ka katrā grāmatā burti ir savādākā krāsā – atkarībā no vāka noformējuma krāsas. Vāku raksturojums, hmm… noslēpumains un šarmants.

Šoreiz pastāstīt ir nedaudz grūtāk, jo rakstu par visu triloģiju, ne par katru grāmatu, tādēļ jābūt uzmanīgai, lai nesanāktu nejaušs spoiler alert.

Stāsta pamatā ir Greisas un Sema mīlestība – attiecību izveidošanās un attīstība. Tikai ir viena tāda neliela problēmiņa. Sems mēdz pārvērsties par vilku. Tā nu stāsta gaitā Greisa, Sems un citi vilki mēģina atrisināt mūžīgo jautājumu – kas jādara, lai Sems pārtrauktu pārvērtības? Jo Sems nudien negrib palikt par vilku. Pirmkārt jau Greisas dēļ. Otrkārt, sevis dēļ. Sems, iejūtīgais, dzeju un mūziku mīlošais puisis – ko gan tādam darīt mežā vilka ādā, ja esot vilkam, viņš neatminās it neko no savas cilvēka dzīves? Un tad kaut kā tomēr viņiem  izdodas Semu atbrīvot no vilka važām. Sems ir cilvēks, kuram nekad vairs nebūs jākļūst par vilku. Bet tad rodas vēl citas problēmas, Semam daudz smagākas un grūtāk pārdzīvojamas, jo savu nelaimi viņš vēl izturētu, bet Greisas…? Trīs grāmatu garumā Sema un Greisas, vēlāk arī Kola un Izabelas mīlas un dzīvesstāsti tiek sarežģīti un atšķetināti un atkal saražģīti, un, tad varbūt.. varbūt…mūžam?

Vai zini, ko es izdarīju ar tām bēdām? Ieliku kārbās. Saliku visas bēdas tajās kārbās, aizvēru tās, aizlīmēju ar lipīgo lenti, sakrāvu vienā stūrī un uzmetu tām virsū segu.

 

Es vienmēr ieklausos tevī.  Izņemot tās reizes, kad to nedaru.

7/10 – grāmata, manuprāt, viena no pēdējā laika vampīrvilkaču veidīgajām ir visinteresantākā, jo piemīt kaut kāds miers, maigums un klusums. Tomēr, šī tēma jau nedaudz par daudz tiek aprakstīta, tā kā, jā, ir labi, bet tomēr kaut kā nav.

Un dziesma, kuru Sems sacerēja Greisai.