Maija Krekle “Ilgu putni ar sasietiem spārniem”

ilgu_putni-664x1017„Ilgu putni ar sasietiem spārniem. Austras Skujiņas dzīve un kaislības.”

Maijas Krekles sastādītais romāns par Austru Skujiņu – viņas dzīvi, attiecībām, draudzību, sāpēm. Iepītas arī daudz dzejas rindas, gan Austras, gan viņas laikabiedru. Vispār nezinu, cik daudz drīkstu atklāt par romāna gaitu, bet tomēr daudz neslēpšu, jo Austras dzīves ceļi izlasāmi pirmajā interneta lapā, kuru atvērsiet, ierakstot tik vien kā viņas vārdu meklētājā.

Romāns sākas ar Austras bērnības un agras jaunības atmiņām, kad vēl dzīvo vecāku mājās Vidrižu pagastā. Aprakstot meitenes attiecībās ar ģimeni un viņas lielo mīlestību pret dabu.  Un arī kāro vēlmi doties prom no šī apspiedošās vietas, prom, uz Rīgu! Jau tad viņa šķiet dziļi skumja. Visu mūžu Austrai nāk līdzi apziņa, ka viņa nebija gribēts bērns, lai kādu mīlestību no ģimenes arī izjustu. Beidzot atradusi iespēju doties uz Rīgu, viņa pilsētā ierodas cerību un apņēmības pilna. Tur viņa uzsāk gaitas vidusskolā. Drīz vien Austra apjauš dzīves skarbumu, jo arī tēvs nomirst un meitenei paliek ar vien grūtāk idzīvot, tāpēc sākas dažādi gadījuma darbi jau skolas laikā. Paralēli tam, Austra dzenas pretī ilgotajai dzīve, turpinot mācības vidusskolā, vēlāk arī Tautas augstskolā un Latvijas Universitātē. Bet, neraugoties uz aizņemto ikdienu, Austra turpina literārās gaitas, arī nododoties dzejošanai.

Starp dzērājiem un ielasmeitām sēžot, mēs ar draugiem tulkojam klasiķus, rakstām dzejas, izkarojam politiskas cīņas, stāstām anekdotes, sapņojam un dziedam. Visi esam nabagi un drusku ķerti.

Tā šķiet,  ka visu viņas mūžu Austrā ir jūtams liels pesimisms, neticība laimei. Sāpīgi spērieni nāk viens pēc otra. Tēva nāve vēl jaunas meitenes gados, vēlāk brāļa pašnāvība, tad pašas liktenīgā mīlestība un draugu nodevība. Vēlāk jau manāms, ka Austra pati sāk attālināties no tuviniekiem, ģimenes un draugiem, sāk neticēt saviem panākumiem. Pēc liktenīgās mīlas beigām, Austra ieslīgst jau pavisam dziļā depresijā, arī par veselību daudz nedomā, kas kopumā diezgan dabiski un apzināti jauno dzejnieci noved pie attiecīgā lēmuma.

Tavs skūpsts bija nāve. Tavs sitiens bij glāsts.   (A. Skujiņa)

Skaisti romānā attainota tā laika latviešu dzejnkieku zieda dzīve. Šeit arī daudzi Austras draugi tiek iesaistīti, apstāstot viņu savstarpējās attiecības ar Austru un nebeidzamo mākslinieka garu jaunajos dzejniekos. Darbojas Čaks, Grots, Grigulis, Grēviņs un citi. Arī dzejas viegli lasīt un saprast, jo tās tiek ievītas atbilstoši stāstam. Daudzi dzejoļi tagad kļuvuši arī manai sirdij tuvi. Un ar visu to, ka beigas jau zināmas, es to vienu, visu savienošo detaļu, nebiju zinājusi. Kā noprotu, tad taisnība vien tā ir. To izlasot mani pārņēma dziļš sašutums un nemaz nebrīnījos par Austras izvēli.

Skatos uz burtiem, kas veido manu vārdu, un pati brīnos, kāpēc nav baiļu no nāves. Es pat ilgojos pēc tās.

Ziniet, romāns tā uzrakstīts, ka gandrīz neiespējami caur rindiņām un kādās detaļās nesavilkt paralēles ar sevi. Virzoties cauri Austras dzīves līkločiem, tā vien šķiet, ka spēcīgie vārdi, teikumi un dzejas rindas izkāpj no papīra lapām, izlaužas cauri ādai, strauji satver savās milzu plaukstās lasītāja sirdi un no visa spēka griež to uz rinķi vēlreiz un vēlreiz. Un tad gribas vien kliegt. Kāpēc, kurš izdomāja mīlestību, kāpēc!? Kāpēc cilvēkiem ir tik viegli aizmirst visu tuvo un svēto un domāt tikai par sevi, kāpēc? Kāpēc, kāpēc, kāpēc!? Un vēl simtiem tādus „kāpēc” gribas veltīgi izkliegt dzīvē un skaļi raudāt, neredzot iemeslu apstāties.

Izdziest sveces, ko vakarā dedzu,

Istabā nolaižas izmisums salts –

Nava tie ziedi, bet asins uz grīdas,

Pīšļos samīta cilvēka sirds.

                                            (R. Skujiņa)

10/10.

Alfreds Dziļums “Kurzemīte, sērdienīte”

15182437_1103809273067991_1564061843_oPar darba tapšanu īsti nekādu informāciju neatradu, tāpēc radās neliela neskaidrība par to. Principā, tas varētu būt gan autora brīvs stāstījums par laika periodu, balstoties uz faktiem, vai arī kādas sievietes, galvenās varones, tāds kā atstāstījums vai pierakstu izklāstīšana. Romānā pāris dotie pavedieni vairāk virza domas par labu otrajam variantam.

Nosacītī otrā daļa romānam „Kurzemes sirds vēl dzīva”, par kuru rakstīju iepriekš. Ar jau iepazītajiem varoņiem šajā romānā gan vairs nebūs iespēja sastapties, bet darbība turpinās 1946. gada novembrī, tieši gadu pēc iepriekšējā romāna darbības beigām.

Šeit tad tā doma bija pastāstīt, kāda bija latviešu zemnieku dzīve padomju laikos. Ar visiem ierobežojumiem, prasībām, trūkumu un smago darbu. Stāsts tieši koncentrēts uz kādas sievietes dzīvi, cik noprotams, tad tās ir viņas pašas rakstītās piezīmes, tā nu man arī netapa skaidrs, cik šeit daudz no Dziļuma ir ielikts. Šī sieviete – māte diviem maziem bērniem. Ar viņiem kopā dzīvo viņas vīramāte, bērnu vecmāte. Lēnām romāns izriet cauri ģimenes dzīvesstāstam un galvenās varones uzticības personu gaitām. Mazliet vairāk tas tiek koncentrēts tieši uz 40. gadu beigām, kad bērni vēl ir mazi un darbi nav nekādi labu labie, tāpēc ar dzīvošanu ir grūtāk. Vēlāk gan lasītājs tiek iepazīstināts, kā tad šī padomju iekārta un varoņu dzīves ir attīstījušās un mainījušās pēcāk, kad bērni jau izauguši. Bet, lai kā arī nebūtu, lasītājs tiek atstāts ar cerību stariņu par varones dzīvi arī vēlēkā nākotnē un šoreiz bez padomju smagā jumta.

Pēc „Kurzemes sirds vēl ir dzīva” šīs romāns nešķita tik informācijas un pārdzīvojumu piesātināts. Kā gan ne, tajā vēl bija diezgan aktīva karošana, šeit sākas dzīve pēc tās. Cerības par brīvu valsti un ļaudis, kuri ir pret jaunuzspiesto iekārtu joprojām vēl pastāv, bet caur rindām tomēr manāma tāda kā samierināšanās ar situāciju un pārdzīvošana par bijušo, ne vairs tik liela degsme par iespējamo brīvības atgūšanu.

9/10. Romāns sastādīts labi, arī raiti lasās, bet nevaru beigt saīdzināt ar pirmo Dziļuma darbu par Kurzemi, kurš šķita ievērojami spilgtāks, tāpēc atzīme attiecīga. Drīzāk varētu sacīt tā – ja interesē tēma, tad grūtības nebūs, bet, ja tēma līdz galam neaizrauj, tad šis, šķiet, nav īstais romāns, ar kuru sākt.

Alfreds Dziļums “Kurzemes sirds vēl dzīva”

kurzemes-sirds-vel-dzivaa-dzilumsPavisam savādas sajūtas pārņēma izlasot šo grāmatu tieši 18. novembra rītā. Lai gan visu lasīšanas laiku nepameta tāda neizprotama uztraukuma sajūta. Un nepamet joprojām. Stāsts par latviešu partizāniem Kurzemē, 1945. gadā, no maija līdz oktobra beigām.

Lai gan izdots romāna veidā, pamatā ir patiesas liecības. Principā, grāmatā viss stāsts ir veidots pēc diezgan tieša varoņu atmiņu atstāstījuma, kā arī hronoloģiskā kārtībā izvietoti ļoti daudzi precīzi izraksti no mežabrāļu dienasgrāmatām. Savijot to visu lasītājam viegli uztveramā veidā.

Respektīvi, stāsts par mežabrāļu dzīvi, grūtībām dzīvojot mežā, savstarpējām attiecībām starp mežabrāļiem un viņu atbalstītājiem, cīnieņiem ar okupantiem, nespēju aizmirst brīvo Latviju un visu, kas tajā palicis. Stāsts pakāpeniski vijas cauri mežabrāļu nokļūšanai mežā, kā viņi pēcāk satiekas, izvietojas grupās un nostiprinās par nopietniem biedriem. Kā arī svarīgs aspekts stāstā – šaustīšanās starp palikšanu Latvijā, mēģināšanu cīnīties pret okupantiem, palīdzības gaidīšanu vai došanos prom uz Zviedriju, domājot par sevis paša dzīvību.

Zem slapjām drēbēm viņa krūtis sildīja cieši apjozts nacionālais karogs. Baltais brīvības zieds starp asins krāsām…Varbūt to vajadzēja iemest jūrā. Okupētā dzimtenē brīvības skaistais zieds varēja atsaukt tikai mokas un nāvi. Bet viņš to nepameta.

Lai cik arī nebija dzirdēts, kā citi latvieši partizānus atbalstījuši un palīdzējuši viņiem, brīnumaina šķita šī nesavtīgā un drosmīgā latviešu saimnieču un saimnieku rīcība tik draudīgos laikos. Par pašiem partizāniem nemaz nerunājot – lai kādi arī vēlāk izvērtās viņu likteņi, tā bija milzīga uzdrīkstēšanās stāties pretī krieviem ne vienu reizi vien. Viens no drosmīgākajiem plāniem, kuru viņi arī īstenoja, bija izveidot Kurzemes nacionālo partizānu grupu vadītāju sanāksmi. Tāpat arī tiek lauzts mīts, ka starp partizāniem bija tikai vīrieši – uz dzīvi mežā, tieši romāna galvenajās partizānu grupās, bija parakstījušās trīs sievietes, kuras bezbailīgi cīnījās kopā ar pārējiem mežabrāļiem.

Pēteris čakli pievāca pārtiku. Jānis it kā vilcinājās, apmulsis no svešās Saimnieces labvēlības. Un nodomāja – latvieši esot skaudīgi, ķildīgi, nesaticīgi…Bet, lūk, kas notiek tautas posta un sēru dienās!

Vispār nobrīnījos par Dziļuma spēju tik skaisti, reizē nepārspīlēti, bet dzīvi atstāstīt visus ierastos ikdienišķos notikumus vai dabas aprakstus, nepieļaujot lasītājam nemaz iespēju pie tiem garlaikoties. Bet, tas, visticamāk, skaidrojams ar to, ka pats Dziļums pēc kara uzsācis dzīvi Zviedrijā, tādēļ noprotu, ka viņa ilgas pēc brīvās dzimtenes atspoguļojās arī viņa literatūrā.

Tāpat spilgti un satraucoši autors apraksta arī kaujas un starpgadījumus mežā, kā arī pāris varoņu atmiņas par pabūšanu čekā. Šie stāsti izraisīja dažādas emocijas, pēdējais – vēlmi vemt.. Lasot šo grāmatu tā satraukuma sajūta nepazuda arī tādēļ, ka līdzi sekoja tā apziņa, kas viss norisinās pēc patiesiem notikumiem un šeit nebūs jauku, rožainu un laimīgu beigu tur, kur tādas nebija, tikai lai grāmatas lasītājam būtu prieks.

10/10. Spēcīgi.

Mihals Vīvegs “Suniski pasakainie gadi”

suniski-pasakainie-gadi_vaks_original Šī grāmata savu  popularitātes vilni Latvijā jau pārdzīvojusi kādus trīs četrus gadus atpakaļ. Ja atmiņa mani neviļ, tad iesāku to lasīt vismaz divas reizes, bet tālāk par pāris lappusēm nekādi netiku. Tad nu tagad, pēc vairākiem gadiem, atkal tai pieķēros un labi, ka tā!

Darbība sākas 1960. gadā, Prāgā. Romānā tiek atpoguļota Kvido dzīve  – sākot jau ar dzīvošanos vēl mammas vēderā līdz pat paša Kvido pirmdzimtajam. Bet ne tikai par Kvido. Tā kā sižets iet cauri Kvido dzīvei, tas neiztiek arī bez Kvido ģimenes – mammas un tēta, mazā brāļa un vecvecākiem. Ļoti izteikti tiek aprakstītas Kvido mammas un tēta savstarpējās attiecības un dzīves krustceles, cik nu Kvido tos spējis aptvert.

Ziniet, reizēm tā vien prasās kādu atpūtas gabalu, bet jau slikti metās no jauniešu bestselleriem un sieviešu romāniem? Tad ir jāņem šis romāns! Tas reizē ir viegls, bet tomēr diezgan nopietns.  Asprātīgs un sirsnīgs, arī pārgalvīgs. Šķiet, paņemot rokās grāmatu, smaids sejā parādās nemaz pašam nemanot un tāds tur arī paliek visas lasīšanas gaitā. Tomēr, mirklī, kad šī pozitīvā vide jau sāk kļūt nospiedoša un nedaudz apnicīga, negaidot notiek kāds pavērsiens, kas liek lasītāja elpai aizrauties un sirdij mazliet iesāpēties…

– Cilvēkam laikam nevajadzētu būt nepieklājīgam, – viņš sacīja Kvido. – Varbūt pat ne tad, kad viņam taisnība. Vai pamēģināsi to iegaumēt?

Autoram ļoti labi izdevies izvedot varoņu personības un tās aprakstīt tik dažādos veidos. Man vienmēr ir šķitis, ka nejau to sižetu izveidot ir tik grūti, bet tieši stāstā darbojošās personas, jo, ja tās būs perfekti izstrādātas, tad stāsts pats par sevi tālāk raisīsies. Un šeit tādas bija. Pat ne tik svarīgi, kādi notikumi notiek fonā šajai ģimenei, jo tā pati ir tik interesanta, ka spēj par aizraujošu notikumu padarīt jebko! Viss ir tik spilgti aprakstīts, ka pašam šķiet, ka esi klāt un to piedzīvo kopā ar grāmatas varoņiem. Ir gan par ko pasmieties, gan ciniski pasmaidīt, gan uzslavēt, gan pabrīnīties.

8,5/10

Andris Kolbergs “Ēna”

12448545Andris Kolbergs ir izdaudzinātais kriminālromānu meistars latviešu literatūrā. Ar to arī neviļus sanāca iesākt novembri – latviešu literatūras mēnesi. Ēna (1985) man ir pirmais darbs no Kolberga, kuru izlasīju bez īstas nojausmas, par ko tas ir, jo tieši šis romāns, šķiet, nav izplatīts lasītāju – rakstītāju vidū.

Neliels apskats par pašu sižetu. Ēriks – kārtīgs pilsonis un stikla fabrikas darbinieks, precējies un abiem ar sievu ir jauka, maza meitiņa. Viktors – stāsta noziedznieks, vairāk darbojas ar zagšanu un tamlīdzīgi, iecienīts kolēģis Maskačkas pusē. Zaiga – karjeriste, neizveidojusi ģimenes dzīvi un nodevusies darbam neizdevušās mīlestības dēļ vēl skolas laikā, joprojām ar to apsēsta. Romāns ik pa nodaļai pārlec un stāstījums notiek no cita personāža skatījuma, tāpēc lieliski iepazīstam visus trīs pieminētos. Tas arī pārlec laikā ar apstāstījumiem gan no varoņu dzīves senākiem laikiem, gan mūsdienām, tādējādi ir iespēja vērot, kā šo cilvēku dzīve ir (vai nav) izmainījusies. Nejaušības pēc, bet diezgan interesantā un nedaudz smieklīgā veidā, Ēriks un Viktors satiekas un secina, ka viņiem, pavisam atšķirīgiem cilvēkiem ar dažādiem dzīves uzskatiem un vērtībām, tomēr ir kaut kas kopīgs. Tad nu tālāk romānā puiši mēģina atšķetiņāt tā iemeslus un pagātnes noslēpumus.

– Cietušais, kam Tarakāns vilcis ārā maku, viņu mežonīgi piekāvis. […] Visa seja, viss uzvalks asinīm noplūdis, – Koļa-Koļa činkstēja. – Tauta nekaunīga palikusi! Likumīgais zaglis, visus Ziemeļus izsēdējis… Tur neviens pirkstu pret viņu nav pacēlis, bet te kāds freijers drīkst piekaut līdz asinīm!

Kas mani skumdināja šajā grāmatā – man īsti neiepatikās neviens no varoņiem, ar nevienu no viņiem nespēju personalizēt sevi, kas manāmi samazināja romāna baudīšanu. Zaiga nu galīgi nepatika – nerunājot par viņas lomu un ietekmi romāna attīstības gaitā, bet, saņemies sieviete – ir dzīve arī bez vīrieša, kurš tevi pat neprot novērtēt, ir, saņemies, lūdzu! Autora vēlme, šķiet, bija vienkārši šos varoņus padarīt pēc iespējas reālistiskākus un ne tik perfektus. Un šādā veidā atspoguļot to, cik ļoti vispār lēmumi šajā dzīvē ietekmē cilvēkus – un ne tikai pašu lēmēju, bet ar viņu tieši un netieši saistītos. Šī dažādo cilvēku dzīves attīstība, rakstura augšana un nostiprināšanas, savstarpējās attiecības, ģimenes patiesais spēks, dusmas, sāpēs un pieļauto kļūdu sekas  – tas šoreiz bija uzmanības centrā un, manuprāt, visveiksmīgāk izstrādātais romānā.

 – Nē, tradīcijas un pat domāšana viņiem patiešām ir citāda. Es tur esmu bijis.

 – Bet kāpēc tev viņiem jāpiemērojas? – Fiļipjonoks noprasīja. – Ne tu brauc ciemos, bet pie tevis brauc.

Jā, dektīvs tas ir, bet šoreiz bez lieliem piedzīvojumiem un košiem aprakstiem (bet tā stikla rūpnīca – man, kam nav nekādas saistības ar to dzīvē bijušas – maģiski!). Šeit, kā jau teicu, par diezgan parastiem personāžiem, kādus varam katru dienu ielās sastapt. Un darbības norise ir Rīga – varbūt kaut kādā veidā dažās epizodēs autors ir mēģinājis ieviest šo piedzīvojuma un baiļu dvesmu, tomēr, dzīvojot Rīgā un pārzinot tās kaktus, gribot negribot, to sajūtu bija pagrūti noķert. Ja vietas norise ir vietā, kuru nepārzini, tad, droši vien, ir vieglāk.

7/10

Māris Bērziņš “Svina garša”

svina-garsaMeistarīga, vijīga valoda un raita notikumu gaita apgrūtina grāmatas nolikšanu malā, līdz tā ir spiesta lieta, jo pēc aptuveni trīs stundām jāceļas un jādodas savās dienas gaitās. Bet, tā nopietni, par romānu biju dzirdējusi tikai labas atsauksmes, tomēr tas mani vienalga pārsteidza. Gribas sacīt – pārsteidza pozitīvi. Bet vai par šo laika posmu un romānā attēlotajiem notikumie var maz lietot tādus spilgtus vārdus?

Romānā tiek atspoguļota Matīsa Birkena dzīve Otrā pasaules kara laikā, 1939. – 1941. gadu Latvijā. Matīss, vēl jauns puisis, dzīve pašā plaukumā, mazliet pāri divdesmit gadiem. Matīss dzīvo Torņkalnā, kopā ar savu mammu un patēvu, baltvācieti, Volfgangu. Strādā viņš par krāsotāju, kopā ar Koļu. Brīvajā laikā lasa grāmatas. Vispār jau baigi mīl dzīvi, vienīgi ar meitenēm kaut kā neveicas. Izrunājies ar draugu Koļu, piedzīvojis kauna sajūtu, tomēr abi vienojas par rīcību, kas atvieglotu izpriecu un baudas dzīvi, un ar medicīnas palīdzību Matīsa problēma tiek novērsta. Matīss laiku lieki netērē un drīz pēc tam pirmo reizi iemīlas. Taču, Matīss šo trīs gadu laikā piedzīvo visu ko, sākot jau ar varu maiņām – sākumā Latvija, tad PSRS, tad Vācija.

Kad Krievu vara ienāk Latvijā, arī Matīsa dzīvē sākas pārmaiņas. Izrādās, draudi bijuši patiesi, tā nav tik tāda spriedelēšana vien bijusi. Latvijas valsts tā vienkārši vairs nav. Patēvs, lai gan Latvijas patriots, kopā ar māti galu galā pamet Latviju un pārceļas uz Vāciju, pārrakstot māju Matīsam. Sakarā ar izmaiņām arī krāsotāju darbā un sekojot Koļas piemēram, Matīss pamet darbu. Šeit arī Matīss sastopas ar dažādajiem viedokļiem par jauno varu no saviem tautiešiem – pats un citi tuvinieki to neatzīst un labprātāk dzīvotu kā iepriekšs, bet, piemēram, viņa mīļotā meitene tīri labi iejūtas jaunajā sistēmā un to pat atbalsta un slavē, kamēr citi tautieši strikti nostājas pret savējiem. Tad nu kādu laiku Matīss klīst viens pats pa māju un garlaikojas, līdz nejauši satiek veco skolas biedru Rūdi. Abi jaunieši izlemj dzīvot kopā Matīsa mājās un pavasaris paiet vienās ballītēs – alkohols un meitenes.  Atstājuši tautas, varas un iekārtas problēmas un norises malā uz kādu brīdi, puiši, beidzot izballējušies, saprot, ka tādu dzīvesveidu vairs nevar turpināt. Tad nu viņi attopas vienā no smagākajām naktī Latvijas vēsturē, no malas redzot deportāciju šausmas.

Atmodies no slinkā dzīvesveida, Matīss atkal uzsāk strādāt. Šoreiz gan ne par krāsotāju, bet par kapraci, vēlāk šis amats gan ietvers sevī vēl lielāku ironiju. Drīz vien tautu sasniedz ziņa, ka sācies karš – Vācija uzbrūk Padomju armijai. Visiem notikumiem pa vidu, notiek starpgadījums, kura laikā Matīss tiek sašauts, iedragājot žokli un pazaudējot spēju runāt. Nu viņa mutē uz mūžu iegulstas simboliskā svina garša. Cilvēkos rodas cerība, ka beidzot notiks atbrīvošana no briesmīgās Padomju varas. Karš paliek karš, bet, varbūt tomēr Vācijas paspārnē būtu nedaudz vieglāk? Turpinot dzīvot Torņkalna mājā kopā ar Rūdi, kura patēvs, starpcitu, ir ebrejs, uz brīdi šķiet, ka varbūt ir mierīgāki laiki? Taču, visi zinām Vāciešu attieksmi pret ebrejiem Otrā pasaules kara laikā un izrietošās sekas. Turpmāk romānā tiek aprakstīta varoņu dzīve un notikumi Vācijas valdīšanas laikā.

…ja viena tauta nicina citu, tad ir slepkavošana, bet, ja tautietis piebeidz tautieti, tas man izskatās pēc pašnāvības. Kā tautas pašnāvība, es domāju.

Tas pārsteigums, kuru sakumā minēju – biju pārsteigta, ka autors kā romāna galveno notiku izvēlējies tieši holokaustu. Visiem, protams, zināms, bet Latvijā tas tik daudz gan netiek apstāstīts.  Reiz kaut kur lasīju, ja nemaldos, Rūtas Šepetis intervijā, ka viņa grāmatu [par deportācijām] rakstījusi, jo pasaulē ne visi par to ir informēti. Un tad nu es domāju – bet kā, pie mums taču par to tik daudz runā, vai citur tā nav? Šeit es sapratu autora ideju atspoguļot tieši holokausta notikumus – jo par to, kas holokausta laikā noticis Latvijā, nemaz tik bieži nerunā un vēstures stundās neuzsver. Kāpēc?

Gribu ticēt arī citiem, bet vairs nevaru. Dievam ticu? It kā jau vēl ticu, bet nesaprotu – Viņam savi, man nenojaušami plāni. Baiļu no nezināmā, no ciešanām manī noteikti ir vairāk nekā ticības Dievam. Atskāršu, cik viegli spēju apliecināt ticību, kad biju drošībā un pie labas veselības. Tagad gribas vien kliegt kā Kristum pie krusta: Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis!?

Nedaudz atkāpjoties no vēsturiskajiem faktiem, varu piebilst, ka romāns tiešām plūstoši uzrakstīts, liekot lasītājam iejusties Matīsa ādā, it sevišķi zinot, kas noticis un, kas notiks. Neteikšu, ka darbības ir neparedzamas, jo tomēr vēsturi zinām, bet laikam tieši tas liek pastirpināti izjust varoņu bēdas un notikumus – apziņa, ka kas tāds reāli ir noticis. Romānā attēloti pavisam parasti cilvēki ar savām raizēm un problēmām, domām par savu ikdienu. Tā ikdiena arī ļoti labi atspoguļota – autors izmeklējies sīkumus un detaļas, lai šo ikdienu tik precīzi apzīmētu. Un tad vēl šeit attēlots, cik gan ļoti mūsu dzīves un likteņus ietekmē vienkāršas nejaušības– atrašanās neīstajā laikā un neīstajā vietā. Matīss kā varonis, parasts cilvēks, un lieliski parādītas arī viņa izjūtas – mīņāšanās starp dzīvi un nāvi, upurēties vai savtīgi domāt tikai par sevi? Pašam gan reizēm likās, ka tāds gļēvs puika vien ir, bet šo smago izvēļu brīži pierādīja pretējo. Diemžēl, varbūt reizēm tiešām ir vienkārši egoistiski jādomā par sevi? Un šeit tā kapraču ironija atkal.

10/10 – iespējams, mūsdienu labākais latviešu rakstnieka romāns.

Gundega Repše “Bogene”

501174Pavisam nejauši manās rokās nonāca Gundegas Repšes Bogene, no vēstures romānu sērijas MĒS. Latvija, XX gadsimts. Nosaukums pilnībā svešs, uz aizmugurējā vāka īsta izklāsta par pašu romānu nebija. Toties beidzot manās rokās bija grāmata no iepriekšminētās sērijas un arī Repšes darbus vēl nebiju lasījusi.

Romānā attainoti 1940.-1941. gadu notikumi no Lesteru ģimenes skatapunkta. Viennozīmīgi, viens no sāpīgākajiem laika posmiem Latvijas vēsturē. Grāmatā tika vairāk vai mazāk apskatīti un pieminēti visu ģimenes locekļu likteņi, bet Repše tomēr lielāku uzsvaru lika uz ģimenes sievietēm – meitu Loti un māti Bertu. Repše meistarīgi parādīja sievišķo spēku. Romānā pieminot Loti, nemitīgi tika skandināts, cik meitene drosmīga. Bet Berta – sieviete ar trim bērniem, mašīnu un saimniecību – lieliski tiek galā viena, kamēr vīrs Ģederts, jūrnieks, patstāvīgi brauc jūrā. Tomēr abas nepazaudē savu sievišķību, maigumu, mīlestību. Pēcāk romānā kā lielisks sievietes šarms un spēks, tiek pieminēta arī tāda personība kā Aspazija.

Apstādināt vilcienu. Nogalināt sargus. Izlaist lopus no lopu vagoniem un atdot viņiem cilvēku sejas.

Vērot, redzēt līdz kauliem, aiz muskuļiem, šķirt asinsvadus kā zirnekļa tīklus, sagrābt kulakā ikviena varmākas vai nelieša dvēseli, tad spiest, žņaugt un izgriezt laukā atbildi uz „kāpēc” par katru cenu.

Ko mēs vispār darīsim? Mūsu ir tik maz. Un mēs visi viens otru nīstam. Visi gribam atriebties. Par dzīvēm, kādas tās katram iznākušas.

Tomēr stāsts nav tikai par Loti un Bertu. Romānu caurvij pārsēgšanās no viena tēla uz otru, iepazīstot arī citus Lesteru ģimenes locekļus, kā Doroteju, Maksimilianu, Bertoldu. Tas gan šķitīs dīvaini uzzinot, cik plāna ir grāmata. Un atzīšu, tas tomēr radīja grūtības arī lasot. Diezgan bieži bija taustīšanās pa miglu. Repše romānu veidojusi no dažādu cilvēku atmiņu skatapunkta, attiecīgi, hronoloģija netiek īsti ievērota un stāstnieki bieži mainījās. Kas apgrūtināja sākotnēji saprast notikuma jēgu. Protams, daudz tika uzsvērti dažādi vēsturiski notikumi, pat sīkas detaļas, bet pamatā tika attainotas cilvēku izjūtas, pārdzīvojumi, atmiņas. Katra epizode tika aprakstīta ļoti tēlaini, cik noprotu, tas ir Repšes stils. Savā ziņā likās dīvaini, ka par šādu laika posmu izmanto tik daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, bet, no otras puses, māksla, skaisti apraksti varēja būt tas, kas palīdzēja to laiku cilvēkiem izturēt? Lasot romānu, nelikās nopietns šis piegājiens, protams, saprotot autores ideju, šķiet savādāk. Grūti bija uztvert, jo salīdzināju to ar citām grāmatām par attiecīgo laika posmu, kur tika izmantoti daudz asāki izteiksmes līdzekļi. Šķiet, vienīgā vieta, kur tiešām sažņaudzās sirds, bija pēdējā rindkopa.

No kā es visvairāk baidos? Ka nāve varētu izrādīties stiprāka par mīlestību.

Bija neatceļami svarīgi sapņot par dzīvi, kāda tā būs.

6/10 – Visā visumā par grāmatu – sajūsmā nebiju, bet patika autores ideja par lēkāšanu laika posmos, jo tas jau ir tas veids, kā atmiņas mainās galvā.  Vai lasīšu vēl ko no Repšes? Iespējams, nē.