Pavisam savādas sajūtas pārņēma izlasot šo grāmatu tieši 18. novembra rītā. Lai gan visu lasīšanas laiku nepameta tāda neizprotama uztraukuma sajūta. Un nepamet joprojām. Stāsts par latviešu partizāniem Kurzemē, 1945. gadā, no maija līdz oktobra beigām.

Lai gan izdots romāna veidā, pamatā ir patiesas liecības. Principā, grāmatā viss stāsts ir veidots pēc diezgan tieša varoņu atmiņu atstāstījuma, kā arī hronoloģiskā kārtībā izvietoti ļoti daudzi precīzi izraksti no mežabrāļu dienasgrāmatām. Savijot to visu lasītājam viegli uztveramā veidā.

Respektīvi, stāsts par mežabrāļu dzīvi, grūtībām dzīvojot mežā, savstarpējām attiecībām starp mežabrāļiem un viņu atbalstītājiem, cīnieņiem ar okupantiem, nespēju aizmirst brīvo Latviju un visu, kas tajā palicis. Stāsts pakāpeniski vijas cauri mežabrāļu nokļūšanai mežā, kā viņi pēcāk satiekas, izvietojas grupās un nostiprinās par nopietniem biedriem. Kā arī svarīgs aspekts stāstā – šaustīšanās starp palikšanu Latvijā, mēģināšanu cīnīties pret okupantiem, palīdzības gaidīšanu vai došanos prom uz Zviedriju, domājot par sevis paša dzīvību.

Zem slapjām drēbēm viņa krūtis sildīja cieši apjozts nacionālais karogs. Baltais brīvības zieds starp asins krāsām…Varbūt to vajadzēja iemest jūrā. Okupētā dzimtenē brīvības skaistais zieds varēja atsaukt tikai mokas un nāvi. Bet viņš to nepameta.

Lai cik arī nebija dzirdēts, kā citi latvieši partizānus atbalstījuši un palīdzējuši viņiem, brīnumaina šķita šī nesavtīgā un drosmīgā latviešu saimnieču un saimnieku rīcība tik draudīgos laikos. Par pašiem partizāniem nemaz nerunājot – lai kādi arī vēlāk izvērtās viņu likteņi, tā bija milzīga uzdrīkstēšanās stāties pretī krieviem ne vienu reizi vien. Viens no drosmīgākajiem plāniem, kuru viņi arī īstenoja, bija izveidot Kurzemes nacionālo partizānu grupu vadītāju sanāksmi. Tāpat arī tiek lauzts mīts, ka starp partizāniem bija tikai vīrieši – uz dzīvi mežā, tieši romāna galvenajās partizānu grupās, bija parakstījušās trīs sievietes, kuras bezbailīgi cīnījās kopā ar pārējiem mežabrāļiem.

Pēteris čakli pievāca pārtiku. Jānis it kā vilcinājās, apmulsis no svešās Saimnieces labvēlības. Un nodomāja – latvieši esot skaudīgi, ķildīgi, nesaticīgi…Bet, lūk, kas notiek tautas posta un sēru dienās!

Vispār nobrīnījos par Dziļuma spēju tik skaisti, reizē nepārspīlēti, bet dzīvi atstāstīt visus ierastos ikdienišķos notikumus vai dabas aprakstus, nepieļaujot lasītājam nemaz iespēju pie tiem garlaikoties. Bet, tas, visticamāk, skaidrojams ar to, ka pats Dziļums pēc kara uzsācis dzīvi Zviedrijā, tādēļ noprotu, ka viņa ilgas pēc brīvās dzimtenes atspoguļojās arī viņa literatūrā.

Tāpat spilgti un satraucoši autors apraksta arī kaujas un starpgadījumus mežā, kā arī pāris varoņu atmiņas par pabūšanu čekā. Šie stāsti izraisīja dažādas emocijas, pēdējais – vēlmi vemt.. Lasot šo grāmatu tā satraukuma sajūta nepazuda arī tādēļ, ka līdzi sekoja tā apziņa, kas viss norisinās pēc patiesiem notikumiem un šeit nebūs jauku, rožainu un laimīgu beigu tur, kur tādas nebija, tikai lai grāmatas lasītājam būtu prieks.

10/10. Spēcīgi.