Alfreds Dziļums “Kurzemes sirds vēl dzīva”

kurzemes-sirds-vel-dzivaa-dzilumsPavisam savādas sajūtas pārņēma izlasot šo grāmatu tieši 18. novembra rītā. Lai gan visu lasīšanas laiku nepameta tāda neizprotama uztraukuma sajūta. Un nepamet joprojām. Stāsts par latviešu partizāniem Kurzemē, 1945. gadā, no maija līdz oktobra beigām.

Lai gan izdots romāna veidā, pamatā ir patiesas liecības. Principā, grāmatā viss stāsts ir veidots pēc diezgan tieša varoņu atmiņu atstāstījuma, kā arī hronoloģiskā kārtībā izvietoti ļoti daudzi precīzi izraksti no mežabrāļu dienasgrāmatām. Savijot to visu lasītājam viegli uztveramā veidā.

Respektīvi, stāsts par mežabrāļu dzīvi, grūtībām dzīvojot mežā, savstarpējām attiecībām starp mežabrāļiem un viņu atbalstītājiem, cīnieņiem ar okupantiem, nespēju aizmirst brīvo Latviju un visu, kas tajā palicis. Stāsts pakāpeniski vijas cauri mežabrāļu nokļūšanai mežā, kā viņi pēcāk satiekas, izvietojas grupās un nostiprinās par nopietniem biedriem. Kā arī svarīgs aspekts stāstā – šaustīšanās starp palikšanu Latvijā, mēģināšanu cīnīties pret okupantiem, palīdzības gaidīšanu vai došanos prom uz Zviedriju, domājot par sevis paša dzīvību.

Zem slapjām drēbēm viņa krūtis sildīja cieši apjozts nacionālais karogs. Baltais brīvības zieds starp asins krāsām…Varbūt to vajadzēja iemest jūrā. Okupētā dzimtenē brīvības skaistais zieds varēja atsaukt tikai mokas un nāvi. Bet viņš to nepameta.

Lai cik arī nebija dzirdēts, kā citi latvieši partizānus atbalstījuši un palīdzējuši viņiem, brīnumaina šķita šī nesavtīgā un drosmīgā latviešu saimnieču un saimnieku rīcība tik draudīgos laikos. Par pašiem partizāniem nemaz nerunājot – lai kādi arī vēlāk izvērtās viņu likteņi, tā bija milzīga uzdrīkstēšanās stāties pretī krieviem ne vienu reizi vien. Viens no drosmīgākajiem plāniem, kuru viņi arī īstenoja, bija izveidot Kurzemes nacionālo partizānu grupu vadītāju sanāksmi. Tāpat arī tiek lauzts mīts, ka starp partizāniem bija tikai vīrieši – uz dzīvi mežā, tieši romāna galvenajās partizānu grupās, bija parakstījušās trīs sievietes, kuras bezbailīgi cīnījās kopā ar pārējiem mežabrāļiem.

Pēteris čakli pievāca pārtiku. Jānis it kā vilcinājās, apmulsis no svešās Saimnieces labvēlības. Un nodomāja – latvieši esot skaudīgi, ķildīgi, nesaticīgi…Bet, lūk, kas notiek tautas posta un sēru dienās!

Vispār nobrīnījos par Dziļuma spēju tik skaisti, reizē nepārspīlēti, bet dzīvi atstāstīt visus ierastos ikdienišķos notikumus vai dabas aprakstus, nepieļaujot lasītājam nemaz iespēju pie tiem garlaikoties. Bet, tas, visticamāk, skaidrojams ar to, ka pats Dziļums pēc kara uzsācis dzīvi Zviedrijā, tādēļ noprotu, ka viņa ilgas pēc brīvās dzimtenes atspoguļojās arī viņa literatūrā.

Tāpat spilgti un satraucoši autors apraksta arī kaujas un starpgadījumus mežā, kā arī pāris varoņu atmiņas par pabūšanu čekā. Šie stāsti izraisīja dažādas emocijas, pēdējais – vēlmi vemt.. Lasot šo grāmatu tā satraukuma sajūta nepazuda arī tādēļ, ka līdzi sekoja tā apziņa, kas viss norisinās pēc patiesiem notikumiem un šeit nebūs jauku, rožainu un laimīgu beigu tur, kur tādas nebija, tikai lai grāmatas lasītājam būtu prieks.

10/10. Spēcīgi.

Māris Bērziņš “Svina garša”

svina-garsaMeistarīga, vijīga valoda un raita notikumu gaita apgrūtina grāmatas nolikšanu malā, līdz tā ir spiesta lieta, jo pēc aptuveni trīs stundām jāceļas un jādodas savās dienas gaitās. Bet, tā nopietni, par romānu biju dzirdējusi tikai labas atsauksmes, tomēr tas mani vienalga pārsteidza. Gribas sacīt – pārsteidza pozitīvi. Bet vai par šo laika posmu un romānā attēlotajiem notikumie var maz lietot tādus spilgtus vārdus?

Romānā tiek atspoguļota Matīsa Birkena dzīve Otrā pasaules kara laikā, 1939. – 1941. gadu Latvijā. Matīss, vēl jauns puisis, dzīve pašā plaukumā, mazliet pāri divdesmit gadiem. Matīss dzīvo Torņkalnā, kopā ar savu mammu un patēvu, baltvācieti, Volfgangu. Strādā viņš par krāsotāju, kopā ar Koļu. Brīvajā laikā lasa grāmatas. Vispār jau baigi mīl dzīvi, vienīgi ar meitenēm kaut kā neveicas. Izrunājies ar draugu Koļu, piedzīvojis kauna sajūtu, tomēr abi vienojas par rīcību, kas atvieglotu izpriecu un baudas dzīvi, un ar medicīnas palīdzību Matīsa problēma tiek novērsta. Matīss laiku lieki netērē un drīz pēc tam pirmo reizi iemīlas. Taču, Matīss šo trīs gadu laikā piedzīvo visu ko, sākot jau ar varu maiņām – sākumā Latvija, tad PSRS, tad Vācija.

Kad Krievu vara ienāk Latvijā, arī Matīsa dzīvē sākas pārmaiņas. Izrādās, draudi bijuši patiesi, tā nav tik tāda spriedelēšana vien bijusi. Latvijas valsts tā vienkārši vairs nav. Patēvs, lai gan Latvijas patriots, kopā ar māti galu galā pamet Latviju un pārceļas uz Vāciju, pārrakstot māju Matīsam. Sakarā ar izmaiņām arī krāsotāju darbā un sekojot Koļas piemēram, Matīss pamet darbu. Šeit arī Matīss sastopas ar dažādajiem viedokļiem par jauno varu no saviem tautiešiem – pats un citi tuvinieki to neatzīst un labprātāk dzīvotu kā iepriekšs, bet, piemēram, viņa mīļotā meitene tīri labi iejūtas jaunajā sistēmā un to pat atbalsta un slavē, kamēr citi tautieši strikti nostājas pret savējiem. Tad nu kādu laiku Matīss klīst viens pats pa māju un garlaikojas, līdz nejauši satiek veco skolas biedru Rūdi. Abi jaunieši izlemj dzīvot kopā Matīsa mājās un pavasaris paiet vienās ballītēs – alkohols un meitenes.  Atstājuši tautas, varas un iekārtas problēmas un norises malā uz kādu brīdi, puiši, beidzot izballējušies, saprot, ka tādu dzīvesveidu vairs nevar turpināt. Tad nu viņi attopas vienā no smagākajām naktī Latvijas vēsturē, no malas redzot deportāciju šausmas.

Atmodies no slinkā dzīvesveida, Matīss atkal uzsāk strādāt. Šoreiz gan ne par krāsotāju, bet par kapraci, vēlāk šis amats gan ietvers sevī vēl lielāku ironiju. Drīz vien tautu sasniedz ziņa, ka sācies karš – Vācija uzbrūk Padomju armijai. Visiem notikumiem pa vidu, notiek starpgadījums, kura laikā Matīss tiek sašauts, iedragājot žokli un pazaudējot spēju runāt. Nu viņa mutē uz mūžu iegulstas simboliskā svina garša. Cilvēkos rodas cerība, ka beidzot notiks atbrīvošana no briesmīgās Padomju varas. Karš paliek karš, bet, varbūt tomēr Vācijas paspārnē būtu nedaudz vieglāk? Turpinot dzīvot Torņkalna mājā kopā ar Rūdi, kura patēvs, starpcitu, ir ebrejs, uz brīdi šķiet, ka varbūt ir mierīgāki laiki? Taču, visi zinām Vāciešu attieksmi pret ebrejiem Otrā pasaules kara laikā un izrietošās sekas. Turpmāk romānā tiek aprakstīta varoņu dzīve un notikumi Vācijas valdīšanas laikā.

…ja viena tauta nicina citu, tad ir slepkavošana, bet, ja tautietis piebeidz tautieti, tas man izskatās pēc pašnāvības. Kā tautas pašnāvība, es domāju.

Tas pārsteigums, kuru sakumā minēju – biju pārsteigta, ka autors kā romāna galveno notiku izvēlējies tieši holokaustu. Visiem, protams, zināms, bet Latvijā tas tik daudz gan netiek apstāstīts.  Reiz kaut kur lasīju, ja nemaldos, Rūtas Šepetis intervijā, ka viņa grāmatu [par deportācijām] rakstījusi, jo pasaulē ne visi par to ir informēti. Un tad nu es domāju – bet kā, pie mums taču par to tik daudz runā, vai citur tā nav? Šeit es sapratu autora ideju atspoguļot tieši holokausta notikumus – jo par to, kas holokausta laikā noticis Latvijā, nemaz tik bieži nerunā un vēstures stundās neuzsver. Kāpēc?

Gribu ticēt arī citiem, bet vairs nevaru. Dievam ticu? It kā jau vēl ticu, bet nesaprotu – Viņam savi, man nenojaušami plāni. Baiļu no nezināmā, no ciešanām manī noteikti ir vairāk nekā ticības Dievam. Atskāršu, cik viegli spēju apliecināt ticību, kad biju drošībā un pie labas veselības. Tagad gribas vien kliegt kā Kristum pie krusta: Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis!?

Nedaudz atkāpjoties no vēsturiskajiem faktiem, varu piebilst, ka romāns tiešām plūstoši uzrakstīts, liekot lasītājam iejusties Matīsa ādā, it sevišķi zinot, kas noticis un, kas notiks. Neteikšu, ka darbības ir neparedzamas, jo tomēr vēsturi zinām, bet laikam tieši tas liek pastirpināti izjust varoņu bēdas un notikumus – apziņa, ka kas tāds reāli ir noticis. Romānā attēloti pavisam parasti cilvēki ar savām raizēm un problēmām, domām par savu ikdienu. Tā ikdiena arī ļoti labi atspoguļota – autors izmeklējies sīkumus un detaļas, lai šo ikdienu tik precīzi apzīmētu. Un tad vēl šeit attēlots, cik gan ļoti mūsu dzīves un likteņus ietekmē vienkāršas nejaušības– atrašanās neīstajā laikā un neīstajā vietā. Matīss kā varonis, parasts cilvēks, un lieliski parādītas arī viņa izjūtas – mīņāšanās starp dzīvi un nāvi, upurēties vai savtīgi domāt tikai par sevi? Pašam gan reizēm likās, ka tāds gļēvs puika vien ir, bet šo smago izvēļu brīži pierādīja pretējo. Diemžēl, varbūt reizēm tiešām ir vienkārši egoistiski jādomā par sevi? Un šeit tā kapraču ironija atkal.

10/10 – iespējams, mūsdienu labākais latviešu rakstnieka romāns.