Par šo grāmatu man bija radies pavisam nepareizs priekšstats. Grāmatas vāks, kurš tagad šķiet patiesi piesaistošs, manī radīja aizdoamas, ka tas ir kārtējais pārdabisko būtņu mīlestības stāsts. Manas aizdomas tikai pastiprināja tas, ka grāmata bija iekļauta šā gada Bērnu žūrījā vidusskolēniem, jo parasti tajā tiek ievietoti neīpaši jēdzīgi bestselleri, jo tādus jaunieši lasa labprāt. Bet pēc grāmatas izlasīšanas nopriecājos, ka tā tur ievietota + arī ieguvusi pirmo vietu savā sekcijā, ja to tā var nosaukt. Es kļūdījos, jo grāmata nav par vilkačiem, kritušajiem enģeļiem vai vampīriem. Tā ir par 1941. gada 14. jūnija deportācijām.

Grāmata tiek stāstīta no piecpadsmit gadīgās Līnas puses, kura, kopā ar savu māti Elenu un desmitgadīgo brāli Jonu, tiek iemesta lopu vagonā un aizvesta prom. Arī viņas tēvs tiek aizvests, tikai ne kopā ar ģimeni, jo, kā zināms, vīrieši bija atsevišķos vagonos. Līnas tēvs liek Līnai noprast, ka viņai ir jādod viņam zīmes zīmējot. Lai cik riskanti tas arī nebija, Līna zīmēja, netieši norādot savu atrašanos vietu, un zīmējumus iedeva cilvēkiem, lai tie iedod citiem, un, galu galā, lai tie nonāktu Līnas tēva rokās. Romānā tiek sīki un smalki aprakstītas visādas čekistu preteklības un deportēto ciešanas, cerības un padošanās. Pavīd arī Līnas un Andrjus attiecības. Romāna gaitā ieintriģēja čekists Kreckis, gribējās arī uzzināt Komorova un Ivanova, respektīvi, ļauno čekistu stāstu.

“Kāda sieviete, kuras vārds bija sarakstā, patlaban dzemdēja. Tiklīdz būs pārgriezta nabassaite, māti ar bērnu iesviedīs smagajā mašīnā.”

”Sēžot ieroču stobru priekšā,  es loloju visas iespējamās cerības un atļāvu sev vēlēties to, kas glabājas pašos sirds dziļumos.”

Neteikšu, ka grāmata būtu baigi spēcīga, bet, manuprāt, pietiekami. Labi, ka autore uzrakstījusi to tādā jauniešu romāna stilā, jo nevisi ir gatavi lasīt biezas, faktiem pārbāztas enciklopēdijas. Grāmatas autore, starp citu, ir Lietuviete, kuras ģimene bēga uz Vācīju, lai paglābtos no deportācijām. Rūta Šepetis uzauga Amerikā, un uzrakstīja šo grāmatu, jo, viņasprāt, par deportācijām tiek runāts parāk maz. Tad nu tā bija nedaudz jāaizdomājas. Latvijā par to runā ik palaikam un jebkurš latvietis zina, kas ir deportācijas, jo latviešus deportēja. Bet kā ir Amerikā? Vai par to tiešām runā tik maz, ka autorei bija jāuzraksta grāmata, vai tas tomēr vairāk jūtu iespaidā?

10/10.

Foto šeit!

No Zentas Ērgles neko nebiju lasījusi (varbūt kaut ko skolā, bet vispār Z. Ērgle ir iekļauta skolas programmā?), bet kopš bloga laikiem kaut kā gribēās izlasīt ”Starp mums, meitenēm, runājot”, jo īsti navarēja saprast, par ko tad tu ir – pēc nosaukuma izklausās pēc kaut kāda klaču stāstiņa, bet vecāki cilvēki, nu tādi – manu vecēku vecumā, baigi safanojušies. Jānoskaidro vien bija.

Pirmajā daļā lasītāji tiek iepazīstināti ar 8. klases skolēniem, kuriem, vairāk vai mazāk, izseko šajā daļā. Tuvāk tiek aprakstītas kautrīgās, kārtīgās Baibas domas, ģimenes attiecības un sapņi, kurus Baiba cenšas piepildīt. Baibai tiek arī uzlikts pienākums klasē – viņai jāparūpējas par klases jauniņo Daumantu, jāpanāk, lai viņš kļūst prātīgāks savos nedarbos un jāpalīdz mācībās. Daumants un Baiba sāk sēdēt vienā solā, lai Daumantam nebūtu jāsēž ar savu draugu, kuram ar patīk darīt visvisādas nekārtības. Šajā brīdī jau viss ir daudz maz skaidrs.

Otrā daļa ”Bez piecām minūtēm pieauguši” tiek uzrakstīta, jo lasītāji autorei lūguši. Šajā daļā apraksta to pašu galveno varoņu dzīves, bet pienāk klāt vēl pāris, kā, piemēram, cacīgā Dēzīja un masīvā, garā bārene Svetlana, kā arī citi, jo Daumants, Baiba un Dace ir nonākuši kādā profesionāli tehniskajā šuvēju vidusskolā. Šajā daļā notikumi ir nedaudz nopietnāki, jo vidusskolas vecumā parādās arī citi veidi, kā izklaidēties, jo gribas izbaudīt jaunību.

Trešā daļa ”Nosargāt mīlestību” tiek uzrakstīta, jo lasītāji vēlējās uzzināt kādi ir galveno varoņu pirmie soļi lielajā dzīvē, kad diploms iegūts un attiecības nodibinātas. Tajā tiek parādīts, ka visās attiecībās, arī tajās kvēli gaidītajās un mīlestības pilnajās, ir problēmas. Tāpat tiek aprakstītas varoņu gaitas darbā, viņu iejušanās kolektīvā un naudas novērtēšana. Kā arī, cik tad grūti ir piepildīt savus sapņus, un izdarīt pareizo izvēli, lai pats būtu laimīgs un nesāpinātu citus.

Grāmata lasījās ļoti viegli un raiti. Tajā nav apakšā tāds baigais stāsts, bet vienkārši aprakstīta ikdiena, parādītas visdažādākās situācijas, cilvēki un viņu rīcības. Interesanti bija novērot kāda ir dabiska reakcija uz tādām ikdienišķākām problēmām, jo mūsdienās ir tik daudz grāmatu un seriālu/filmu, kur notikumi nudien nav ikdienišķi un stāstu varoņi nudien nereaģē normāli.

Bet grāmata patīkama, 8/10.

Foto šeit!